13 gadu vecumā es skatījos Apocalypse Now, bet Pretty woman nebiju redzējusi līdz pat šai dienai. es vienkārši bērnībā maz skatījos televīziju un diez ko neklausījos radio, izņemot LR2, ko savukārt klausījās mani vecāki, it sevišķi tad, kad mums pusotru gadu nebija televizora. tas vispār bija interesanti, viendien mēs skatījāmies kaut kādu gangsterfilmu, kur darbība notika mūžamežos, un tieši gāja filmas beigu titri un bladāc, televizors sāk kūpēt. pēc tam pusotru gadu es cēlos nevis ar rīta raidījumiem, bet gan ar LR2 programmām, un jēziņ, viņi tak katru rītu vēlreiz un vēlreiz atskaņoja Slidotavu, tāpēc man joprojām ir maigs nelabums pret šo dziesmu. un pret šo radio staciju kā tādu. pēc tam, kad vecāki tomēr izdomāja, ka mums vajag jaunu televizoru, mēs to diez ko tik un tā bieži neskatījāmies, tāpēc es neesmu redzējusi ļoti daudz filmu, ko ir redzējuši citi normāli mana vecuma cilvēki.
lai nu kā, es noskatījos Pretty woman, mazliet pat paraudāju un tā, bet ne par to ir stāsts. šī filma ir uzņemta 1990. gadā, kas ikurāt ir arī mans dzimšanas gads, kvīīī, un liekas, to varētu skatīties vēlreiz un vēlreiz. tāpat kā, piem., When Harry met Sally. es neesmu pārākā romkom cienītāja, bet nu ir taču forši paskatīties kādu asarainu filmu par mūžīgu mīlestību, bet diemžēl tie sučkas tagad vairs tādas filmas, kuras būtu prieks skatīties arī pēc kāda laika, netaisa. pēdējā labā romantiskā komēdija, ko varētu vēlreiz un vēlreiz paskatīties, ir Love actually, un tas tak bija tālais 2003. gads.

where have all the romantic people gone, tā teikt