visa diena vienos jokos, man patīk, kad saka labus vārdus, jo mēs to darām tik fuckin' reti, bet tas ir cits stāsts, un nez kāpēc cilvēki man šogad izdomāja dāvināt ēdienu, es taču vispār neizskatos pēc tādas, kura varētu izlaist garu anoreksijas dēļ, bet nu vienalga jauki taču, tikai jums man ir jāapsola, ka nāksiet ciemos pie manis uz slimnīcu arī tad, kad svēršu 200 kg un pati vairs nespēšu pakustēties, ja. (toties tad es tiešām būšu visu kukulīšu kukulītis (vispār kukulis un deminutīvs kukulītis man liekas vieni no latviešu valodas jaukākajiem vārdiem)) bet vispār - VĪĪĪĪ, MAN IR BIĻETE UZ BEIRUT, vīīīī! :) :) :) :)

un vēl man ļoti interesanta liekas šī te akcija un vispār šāda pieeja kā tāda šī brīža problēmām. mani vispār politika interesē lielos vilcienos un mazos tramvajos, kā mēdza teikt A. Puče, bet šādā pasākumā es labprāt piedalītos. sviest akmeņus man liekas stulbi, staigāt ar plakātu pie kāda politiķa mājas būtu kudi sakarīgāk, protams, neizejot ārpus miermīlīguma rāmjiem. vispār man liekas, ka viena no LV lielākajām škrobēm ir cilvēku absolūtā neieinteresētība politikā un līdz ar to arī neziņa. visiem viss ir dziļi vienalga, valdība vienmēr ir slikta, bet paši mēs mūžīgi meklējam veidus, kā kaut ko nošmaukt. un tad brīnamies, kāpēc valsts ir pilnīgā pagrīdē un kāpēc Saeimā ir tik daudz cilvēku, kuru atrašanās tur ir diezgan mulsinoša (piemēram, Viktors Ščerbatihs, Raimonds Pauls, Imants Kalniņš, Pauls Putniņš - wtf? kvadrātā) ai, ko tur daudz, vienvārdsakot, mums katram personīgi ir jāsāk interesēties par politiku un mazliet vairāk kā tikai aiziet nobalsot reizi četros gados.