vakar Bārda un kokles mani ļoti, ļoti apbūra, visu uzveduma laiku sēdēju gandrīz kā sastingusi un ievesta citā pasaulē. man liekas, ir maz tādu dzejnieku, it sevišķi vēl latviešu starpā, kuru dzeju var aprakstīt kā kaut ko ārkārtīgi trauslu un maigu, un Bārda viennozīmīgi ir viens no retajiem. bet vispār man mamma ir uzticējusi teju neiespējamo, t.i., tā kā es būšu vienīgais mūsu ģimenes pārstāvis ikgadējā baļļukā pie vecmammas Rēzeknē, man ir jāsagādā dāvanas visiem saviem brālēniem, māsīcām un pārējiem. man jau vispār ļoti patīk mani radi, viņi ir smieklīgi un forši, un man ir ļoti daudz brālēnu, viens par otru foršāks, bet izdomāt viņiem visiem dāvanas ir pāri pār manām iztēles spējām. vispār jau čomiem dāvanas atrast ir kudi grūtāk - meitenēm un sievietēm vienmēr var uzdāvināt kaut kādus auskarus, krelles vai citus karekļus. it kā jau visi vienmēr muld, ka dāvanas nav svarīgākais etc etc, bet tad, kad tu tiešām aizej pie kāda ciemos ar visu savu sirds siltumu un bez dāvanas, nez kāpēc pēc tam tevi vairs diez ko neaicina, lol. un šodien pusdienu ar māmu cepām pīrāgus, tētis ir izdomājis mani vasarā sūtīt mācīties pie sava teātra režijas, liekas, pasniedzēja Pēterburgā (jēziņ, cik tas onka ir kruts, pie tāda es tiešām gribētu mācīties), un manā jaungada to-do listītē jau ir vairāki punkti, tostarp nogriezt matus un iemācīties krievu valodu. un tad jau redzēs, vai ne.

un vispār, jaunais Elbow albums ir fantastisks, lai gan es drošvien nespēju spriest objektīvi, Elbow jau vispār ir mana mīla. mazs sveiciens Ziemassvētkos, dārgie draugi