skatos diezgan daudz Aloiza Brenča filmas, jo tas ir jaunais topošais pētījums.

bet tas, ar ko tiešām nebiju gatava dīlot, ir tas lielais seksisms viņa filmās. protams, sievietes nereti ir ļaunas viņa filmās. tas pats par sevi būtu uztverams neitrāli, bet viņa filmās mēdz parādīties tikai kādi trīs, četri sieviešu tēli, no kuriem viena parasti tikai uzdod jautājumus galvenajam varonim (detektīvam), otra - ir ļauna. filmā ''Dāvanas pa telefonu'' sieva ir aizgājusi no nelaimīgas laulības, lai uzsāktu jaunu dzīvi, un viņu par to ļoti tiesā gan viņas bijušais vīrs (kura atbildība šajā nelaimīgajā laulībā netiek ieskicēta), gan bērni, kuri viņai diezgan atklāti saka pretīgas lietas.

bet tas viss vēl tā. šodien saskāros, liekas, ar visjaudīgāko piemēru Brenča filmās, kas līdz šim parādījusies: filmā "Pilsēta zem liepām" karavīrs, aizejot cīņā, savai mīļotajai saka, ka, ja viņš nomirst, viņa nedrīkst uzsākt jaunas attiecības. nice.

nu, ja es neskatītos šīs visas filmas vienu pēc otras, diez vai man tas tik ļoti kristu uz nerviem, bet tagad man jau veidojas tāda Aloiza Brenča filmu seksisma bingo spēle, kur varu atķeksēt, kas parādās katrā filmā. vēl palikuši visi lielie seriāli un 90to gadu filmas, kā arī doķenes. nevaru sagaidīt, kas būs tālāk.

bet par pašām filmām, jāsaka godīgi, esmu mazliet vīlusies. no vienas puses, viņš ir interesants un kvalitatīvs mākslinieks, ar to saprotot - viņš pārzina formu un žanru, ko ļoti prasmīgi arī izmanto. bet viņam teju vispār nav izcilu darbu, atšķirībā no pārējiem mūsu grandiem, un viņa filmas brīžiem šķiet tā ērti viduvējas. šķiet, vienīgā, kas tiešām sasniedz pavisam jaunu un iespaidīgu līmeni, ir ''Liekam būt''.