viens no pēdējo nedēļu hailaitiem bija iespēja noskatīties Lady Bird LA kinoteātrī, draugi ziņo, ka Rīgā filma būs no 30. marta, starp citu - iesaku sākt gaidīt jau tagad, hah. un filmā ir viena sirsnīga aina (nu, daudzas vispār, bet šī it īpaši), kur Lady Bird (meita) prasa savai mammai ''do you even like me'', un viņas mamma atbild ''of course I love you'', kam seko tas pats jautājums. un es daudz par to domāju pēdējā laikā, par to, ka reizēm tu vari mīlēt cilvēkus, ar kuriem īsti nav pa ceļam (mums katram ir vismaz viens vai divi radinieki, kuru uzskati/personības īpaši neuzrunā, un tomēr - tādā savādā veidā asinis ir biezākas par ūdeni, un tādas dziļas emocionālas saites tur pastāv), un es domāju par to, ka kaut kādā mērā es beidzot sev pati patīku. nu tā, regulāri, nevis reizēm un periodiski. tāda laba, dziļa sajūta par to, ka es varu sev uzticēties. un es nezinu, kāpēc tā vispār ir bijusi problēma, bet tas lai paliek citai reizei un citām terapijas metodēm.

ja vakar lidmašīnā drusku gribējās raudāt no tā, cik daudz darbu priekšā, tagad ir tāda skaidra, tīra sajūta, ka es tikšu ar to galā. ar izstādēm, rakstiem, kas jāpārtaisa, un intervijām, kas vēl jāveic, ar lektorijiem, preses relīzēm, jaunumu lapām un visu, visu pārējo.

es vispār laikam esmu nogurusi (ha) un drusku sabiedējusies (nezinu, vai sekojat līdzi, bet Z-Korejas un ASV starpā veidojas diezgan smags konflikts, kā ziņo CNN, ''North Korea state media said Monday that "ceaseless large-scale war games" by the US and South Korea are "creating a situation that a nuclear war may break out any moment."), bet vispār - ir tāda laba sajūta. miers, sniegs, skaistums, tāda sajūta, ka man ir milzu, milzu sega, kurā ieritināties un kas pasargā no tā visa murga, no tās melodrāmas, kur regulāri nokļūstu, no grābekļiem un salauztām sirdīm.
jo ceļojuma laikā satiku tuvus, tuvus cilvēkus, un - cik labi ir būt ar cilvēkiem, kuri tevi pazīst caurcaurēm un kuriem nav nekas jāpaskaidro. jo es esmu nogurusi no tā, ka visu laiku kaut kas jāpaskaidro, jāatvairās no ironijas un ikdienišķā cinisma, kāpēc mēs nevaram vienkārši būt