par sodu tam, ka es joprojām neesmu izdeklarējusies no vecāku mājas, man šodien bija jāiet balsot uz angļu ģimnāziju, vietu, kur pēc 9. klases izlaiduma negribēju vairs nekad spert kāju, bet, protams, nācās vēl aiziet uz bijušo klasesbiedru vidusskolas izlaidumu. un, protams, tas, ka mans iecirknis atradās tieši ķīmijas kabinetā, kas bija briesmīga, briesmīga vieta.

nekas daudz gan tur nav mainījies, daudz kas uzlabojies un kļuvis krutāks, kā moderna izskata iekārtas ķīmijas kabinetā, bet laiks ir darījis savu, un man pret to visu periodu ir tik ļoti duāla attieksme. tagad, protams, ļoti novērtēju to, cik tur viss ir zaļš un foršs, skriet ap Māras dīķi bija daudz foršāk nekā pēc tam skriet liceja stadionā, kur vienmēr gaisā smakoja, un tā Mārupīte blakus joprojām ir skaista. bet tieši tas laiks, tie 90tie/agrie 2000tie, kad arvien vairāk sāka izpausties sociālā nevienlīdzība - klasesbiedrenes, kurus tēvi no Mārupes veda džipos uz skolu un kuras brīvdienās brauca uz siltajām zemēm, un dzīvoja villām līdzīgās savrupmājās Bieriņos, un bērni, tostarp yours truly, kuriem visas drēbes bija no Āgenskalna humpalām, un tas vēl bija tas laiks, kad humpalas nebija stilīgas.

pati tiešām biju pārsteigta, aizejot līdz turienei un saprotot, cik daudz riebuma vēl pret to vietu. grūti joprojām īsti saprast, kāpēc.