vakar piedzīvoju ko ļoti savādu un sen nepieredzētu: man īsti nebija, ko darīt un kā vārdā prokrastinēt. festivāls ir beidzies, atskaites iesniegtas, jaunie projekti vēl nav jāraksta un jāsāk, vai arī ļoti labi ietilpst normētajā darba laikā, doktorantūra laika ziņā neuzliek tādu slogu kā maģistrantūra (proti, skolā jābūt krietni retāk), un kaut kā visu saliekot kopā, man vakar bija brīdis, kad es neprokrastinēju, tātad actually izdarīju ko ļoti sakarīgu. proti, pabeidzu lasīt Communion, ko lasīju jau ļoti ilgi, un izberzu vannasistabu, kas aizņēma vairāk nekā 2 stundas.

esmu priekpilni ieinteresēta, kāda, diez, būs dzīve tagad tālāk, varbūt man beidzot atgriezīsies interese satikt citus cilvēkus, esmu satraukta par iespēju atsākt lasīt daiļliteratūru, un, kas zina, varbūt pat skatīšos filmas, kas nav saistītas ar darbu.
cik daudz iespēju paveras, ja neesi pārstrādājies!

labi apzinos, protams, ka šis ir izņēmuma laiks, tiesa. doktorantūra sāk nopietni klauvēt pie durvīm un grib lietas no manis, drīz jau arī būs beigušies visi paslēptie naudas krājumiņi, gan visi atgriezīsimies pārstrādāšanās haosā. bet šobrīd šī liekas tik eksotiska sajūta. ja godīgi, neatceros, kad pēdējo reizi bija tāds miers un spēja elpot pašas ikdienā. hmmm.