un tad ir tā, ka, interesējoties par iespējamo braucienu uz libānu, izgūglēju krustu šķērsu internetus, izlasīju, ka ĀM stingri iesaka uz turieni nedoties un ka vispār ir jocīgi, un tad es skatos filmas, kuras man iedeva kā labākos un eksperimentālākos darbus no pašreizējās Libānas kino industrijas, un es skatos, un tur tā realitāte, tā pasaule ir tik ļoti citādāka un atšķirīga no ĀM versijas. piemēram, ļoti intīms stāsts par sievieti, kura ar vīra ziņu iesaistījās dažādos ārlaulības sakaros, lai sāktu kaut ko just, un tā filma tāda riktīga skaista un personīga. un tās citas filmas arī tādas ļoti dziļas, personīgas un skaistas. it kā nekas īpašs, tās dzīves tur liekas tik saprotamas un tuvas, un var jau būt, ka tā saistība starp politisko situāciju un mākslas kvalitāti ir diezgan liela.