tas, ko es gribēju vakar pierakstīt, bet nebija spēka, un tagad beidzot ir spēciņš, jo esmu nogulējusi 10 stundas savās mājās, gultā ar Līvas kaķi, iedzērusi kafiju un izklepojusi iekšas ārā, kā arī atklājusi sev Future Islands, paldies draudziņam, kurš mani aizvilka uz viņu koncertu, tas bija lieliski, un tagad skatīšos the big heat un dzeršu gripofleksu un cita veida ķīmiskas kombinācijas, lai būtu stipra un vesela. lai nu kā, dzīve ir tik ļoti, ļoti, ļoti neticami random, tam reizēm nav vārdu, vai arī vienkārši man ir kaut kādas īpašas antenas un īpaši starojumi, nezinu, ka es tās random lietas piesaistu. tātad, mans lielākais atgadījums pēdējā nedēļā bija tas, ka piektdien vakarā pēc elbow koncerta es pazaudējusi kasparu un gāju jau gulēt, bet izdomāju pa ceļam apsēsties un uztīt cigareti, kamēr vēl skan pēdējās papilddziesmas. apsēdos aiz kādas kompānijas, sāku skatīties, sapratu, ka tas čalis ir kaut kur redzēts, līdz man pieleca, ka tas ir olafs, mans draudziņš no amst., ar kuru mēs vienu gadu mācījāmies kopā vienā universitātē un reizēm mēdzām drūmi iedzert (var iedzert priecīgi un reizēm vajag iedzert drūmi, un ir tik svarīgi, ka ir cilvēki, ar kuriem tu vari drūmi - un nevis depresīvi - iedzert kaut kādu sliktu dziru). tas bija mazliet random, bet ļoti skaisti, un kaut kādā mērā gaidīti, jo es zināju, ka viņš būs šeit, bet vienalga satikt tādus cilvēkus vēlu naktī tumsā milzīgā masu pasākumā ir diezgan lieliski un diezgan negaidīti. un tad pēkšņi man uzliek roku uz pleca kāds cits, un es pagriežos, un tā ir Sandra, mana mīļā Sandra, ar kuru es dzīvoju kopā divarpus mēnešus Amsterdamā, ļoti, ļoti troubled meitene no Zviedrijas, kura ir ļoti jauka, bet ar kuru regulāri notiek sliktas lietas. un tas ir tāds randoms un tāda maģija, es nesaprotu, joprojām nesaprotu, kāpēc viņa tur bija, es nebiju viņu satikusi kopš pagājušā jūlija, kad mēs mēdzām sēdēt uz dīvāniem kāpņutelpās kojās un tusēt bulku, kamēr visi vācās prom.
Sandra ievācās manā blakusistabā 2012. gada janvāra beigās, mani neviens par to īsti nebrīdināja, un es atceros, ka biju ļoti pārsteigta, ka viņa tur pēkšņi parādījās. mūsu pirmā saruna bija tāda, ka hi, nice to meet you, I'm actually planning on moving out any time soon, jo tas bija divarpus nedēļas pēc R. nāves, un es pamazām sāku plīst pa gabaliņiem, un kaut kā mēs abas tajā laikā bijām ļoti ieplīsušas, viņai savukārt bija problēmas ar apreibinošām vieliņām un sliktiem vīriešiem, un tad kaut kā tos divarpus mēnešus mēs abas tā kā kārpījāmies un mēģinām viena otru pabalstīt, katru vakaru dzerot rozā vīnu no lielām, skaistām glāzēm un stundām ilgi runājot. viņa regulāri mēdza braukt uz ikea pēc konfektēm un saldētām kotletēm, es savukārt tajā laikā biju pārgājusi uz pilnīgi sliktu ēdienu, un kaut kā tā. un tad es izvācos un pārcēlos pretī meind., ar kuru uzreiz sapazināmies un kļuvām par labiem drugāniem (tikko sapratu, ka atšķirība starp draudziņu un drugānu ir tāda, ka ar draudziņu tu uzvedies pieklājīgi, patērē lietas tikai no skaistiem traukiem un nelamājies, vismaz ne pārāk daudz, bet ar drugānu vari mierīgi sēdēt stūrī, ēst saulespuķu sēklas un dzert alu no 2litru plastmasas pudelēm). un piektdien naktī mēs ar Sandru aizgājām patresīt pie just blaze, un viņa man stāstīja, ka viņai tagad ir daudz labāk, viņa vairs nelieto tik daudz vieliņu un ka viņai mūsu - mana gada - pietrūkst, jo mēs bijām riktīgi forši, bet tagad universitāte ir mainījusies, un dažādu jocīgu, talantīgu un kosmopolītisku cilvēku vietā tur ir nīderlandiešu džeki ar kilogramiem matu želejas uz galvas un nīderlandiešu meitenes, kuras brauc ar motocikliem un kuru vecāki dzīvo oud zuid. a boring bunch, kā viņa teica.

nu lūk, un kaut kā šī tikšanās sasaucās ar to, ka saņēmu ziņu no depaul university, kur iesniedzu dokumentus, ka esmu uzņemta un tā, viņiem tur ir tāds digital cinema departaments, kurā es tomēr kādu laiku vēl nemācīšos, jo tagad atcēlu savu pieteikumu, jo kaut kā gribas palikt rīgā kādu laiku. un tad, kad sāk pietrūkt tās plašās pasaules, es sarakstos ar arābu filmmeikeriem no libānas vai ar markusu, kurš nu jau ir taizemē, vai arī ar aizj. mīļoto, kurš oktobrī pārceļas uz kanādu, un man tā patīk tā visu viņu kustība un tā sajūta, ka kaut kā mēs visi esam kopā. un tad, kad ir tādi MH17 gadījumi, viss ir daudz, daudz sāpīgāk, jo konkrēti šajā gadījumā reisā varēja būt draugu vecāki, bijušie skolasbiedri un citi cilvēki, kurus es vai nu pati pazīstu, vai arī par kuru eksistenci es droši zinu, un tad tie globākie fuck-up'i un katastrofas kļūst daudz, daudz personiskāki, un pasaule ir daudz trauslāka. jo lielāka pasaule, jo vairāk trūkst elpas, man ne pārāk patīk citēt Kasparu Dimiteru, bet šis teikums ir pārāk precīzs, lai to ignorētu.

tāda, lūk, mana svētdiena, ar domām par to, kādā tīkliņā mēs dzīvojam un cik trauslā diegā viss karājas.