kopš es atgriezos Latvijā, ar mat. sazināmies ļoti, ļoti reti. daļēji tas ir saistāms ar to, ka viņš dzīvo mājā bez dušas un bez interneta, tāpēc vēlos vakaros mēs saskaipot īsti nevaram. māja gan ir vismaz 100 gadus veca, tā ir pavisam netālu no Amstel stacijas, un tai pretējā pusē ir lielisks etiopiešu restorāns, kur mēs reiz aizgājām pieci cilvēki kopā un ļoti, ļoti pārēdāmies. turklāt viņa mājas iekšpagalmā aug viens no vecākajiem kokiem Amsterdamā, kā arī māja ir vājprātīgi auksta. kaut kā šie visi iemesli sasaistās ar citiem iemesliem, un mat. mājās nav interneta, jo viņš grib sēdēt un lasīt grāmatas sveču gaismā, nevis nodoties feisbuka valgiem, tāpēc mēs sazināmies tikai caur internetiem telefonā no viņa puses, resp., whatsapp. pārsvarā tas ir tā, ka mēs viens otram sūtam selfijus no konkrētām vietām un laikiem, kuros tajā brīdī esam (krogs, bibliotēka, darbs, sabtransports ir parastās vietas), kā arī reizēm viens otram atstājam balss ziņojumus: viņš man lasa priekšā avīzes, es reizēm ūjinu un lasu Borhesa stāstus. bet nu šodien mēs beidzot izdomājām, ka ir jāsazvanās, tāpēc izdomājām, ka mēs beidzot telefoniski caur skaipu sazvanīsimies. mēs nebijām runājuši kopš novembra beigām, tāpēc puse sarunas bija vienkārši spiegšana. mat. ir mans soulmate un, iespējams, vienīgais cilvēks, kurš mani var iedzīt histērijā aptuveni piecu minūšu laikā. man diezgan bieži liekas, ka, ja es būtu vīrietis, es būtu mat. nebūdami nekāds pāris, mēs esam iekļuvuši skolas gadagrāmatā kā most likely to grow old together, kā arī mēdzām šķirties reizi mēnesī, kas parasti vienkārši nozīmēja to, ka mēs mēģinājām divas dienas nerunāt, lai pēc tam dzertu lētāko sangriju un spēlētu paslēpes manā istabā. bet tas tā.