Pēdējā laikā ļoti daudz strādāju ar savu galvu un saprotu, ka problēmas un traumas man netrūkst...
Protams, nekad jau negribas skaļi runāt par nepatīkamām atmiņām un lietām, kas sāpinājušas bērnībā un pusaudžu gados, bet vajag.
Vajag sevi no šīm mazākām vai lielākām traumām sadziedēt, jo tās ietekmē tomēr manu ikdienu, darbības un komunikāciju.
Ietekmē to, no kā man rodas trauksme, slikti garastāvokļi vai depresīvas domas.
Man tik ļoti patīk sarunāties ar D., jo viņš tik lieliski palīdz man redzēt lietas, kuras likās sadzijušas un kaut kur malā noliktas, bet tomēr runājot par tām skaļi asaras acīs sariešas. Tālāk jau seko secinājumi un atklāsmes, ka tomēr nekas nav sadzijis, bet vienkārši nostumts malā, kā ar visu negatīvo pieredzi, kas uzņemta dzīves laikā. Jā. Ar viņu, varu runāt stundām ilgi. Arī es viņam palīdzu atrisināt jautājumus un ieraudzīt lietas no malas. Tā mēs viens otru te psiho-analizējam, atbalstam un mēģinām mentāli augt stiprāki.
Maziem solīšiem jau sanāk.
Pēc visa, kas izrunāts, liekas, ka es biju pazudusi pati sevī gadiem ilgi... Kaut kur dziļi noslēpusies, aiz miljons maskām.
Kaut kā šķiet, ka tagad redzu, savu patieso es nākam man pretī, es jūtu, ka drīz jau mēs satiksimies.
Es jūtu, ka jāturpina šīs sarunas. Tomēr cik burvīgi ir sarunāties un ieskatīties dziļi sevī, saprast savu būtību, unikalitāti.
Bēdīgi gan ir apzināties, ka es mentāli nevesels, vienmēr domāju, ka man tomēr vairāk vai mazāk viss ir kartībā ar galviņu, bet jūtu, ka tomēr nav.
Nekas, es dziedināšos un iespējams, sev uz dzimšanas dienu uzdāvināšu terapijas sesiju.
Stulbi tomēr, ka iesāku un nepabeidzu. Jāturpina un jāpabeidz.
Arī mentālā veselība jāliek pirmajā vietās dzīves prioritātēs :)

Nezinu kādēļ, šis liekas pieminēšanas vērts, bet man ir jauns dators, woohooo :D
Trešais manā mūžā un varu teikt, ka pirmais labais dators. Reāli.
Varu beidzot mācīties geimot, fotošopot un ko tik vēl ne...
Vecais kompis teju 5 gadus izvilka, brīnos, vispār, ka tik ilgi.
Tagad pilnīgi kaifs drukāt uz jaunās klaviatūras.
Vairāk jau nekas interesants nenotiek. Īsti pat negribas šo gadu plānot, jo visa pasaule ir tik nestabila, pandēmijas dēļ.
Toties es mēģinu sportot mājās un atgriezties pie grāmatu lasīšanas. Maziem soļiem kārtoju mentālo veselību,maziem solīšiem.
Drošvien rakstīšu šeit biežāk, jo tagad tā vien gribas drukāt un bakstīties jaunajā datorā :D
Vairāk nekas nav mainījies, ir apnicis, ka nevar nekur ceļot, neko darīt ārpus mājas. Visiem tagad tā un sāk jau pamatīgi apnikt.
Par citām lietām runājot...;) Joprojām esmu iemīlējusies līdz ausīm savā draugā. <3 Viņš ir pirmais, kurš ir nu tik ĻOOOOTI saprotošs un sirnīgs, nu nereāli mīļš cilvēks :)
Esmu bezgala pateicīga, ka Viņš ir blakus.

Bet jā, jauns dators, cerams palīdzēs manai kreativitātei un produktivitātei.
Mācamies abi ar draugu plānot savus laikus, pašdiciplīnu. Viens otru motivējam ļoti, ļoti. ^___^
Viņš nopirka klavieres, es datoru, reizēm, šie rīki/instrumenti ir vajadzīgi, lai attīstītos.
Tāpēc, šodien celsim glāzes par to, lai vai kāds šis gads nebūtu, augsim un mācīsimies (un sportosim mājās, haha).

Njā..
Ir brīži,kad rakstu un rakstu daudz.
Re,teju jau atkal ilgs laiks pagājis kopš esmu rakstījusi, bet nu tāda es esmu. Viss man dzīvē iet kā pa kalniem. Esmu augšā un tad lejā, tad atkal augšā,tad atkal eju lejā.
Tas nekas. Es sev piedodu un nerunāju skarbi par sevi, jo nerakstu. Jo ja nav iekšā,tad nav. Acīmredzot, vajag atslodzi.
Atslodzi no visa šī gada. Šis gads ir bijis tik savāds. Protams,ka ne man vienīgajai,ņemot vērā pandēmiju. :)
Es vienkārši atpūšos. Ir tāds ziemas migas periods uznācis,ka gribas nelīst ārā no savas aliņas :D
Vislabākais,kad noticis šogad ir 3 lietas,par kurām esmu neizsakāmi pateicīga.
Pirmkārt, esmu atradusi savu otru pusīti, jeb precīzāk,mēs esam atraduši viens otru. Pirmo reizi dzīvē man ir attiecības,kurās viss notiek abpusēji. Ar to es domāju,ka mēs abi strādājam pie šīm attiecībām, tajā pašā laikā neaizmirstot paši sevi. Viņš ir labākais cilvēks ar kādu jebkad esmu bijusi kopā, viņš silda manu dvēseli un miesu. Mums ir līdzīgd garīgās attīstības līmenis, mums ir tik daudz kas kopīgs un tajā pašā laikā mums ir tikpat daudz kas atšķirīgs. Man tas absolūti patīk. Protams, ir dienas,kad viss nav tik skaisti un rožaini,jo man ir savs savādais raksturs, daudz pagātnes traumu un trauksmes sajūtas,bet mēs runājam par to visu. Mēs runājam par visu. Viņš man māca tik daudz un tikpat daudz es mācu viņam.
Esmu pateicīga visumam,ka mēs esam beidzot satikušies.
Otrkārt, esmu neaizsakāmi priecīga un pateicīga,ka šogad tiku īstajā laikā atvaļinājumā uz Latviju un sakārtoju savu zobu veselību. Mani problēmas mocīja gadiem un dzina mani depresijā un ļoti zemā pašvērtējumā, bet tagad, tās visas drūmās domas, liekas tik tālas un aizmirstas. Nevēlos šo pateicības sajūtu aizmirst,jo citreiz,kad tarakāni nāk galvā, aizmirstas cik kādreiz es biju daudz sliktākā situācijā nekā tagad. Man ļoti paveicās,ka ar visu pandēmiju,man šis ceļojums sanāca, es salaboju visu, kas bija labojams un bonusā pavadīju neaizmirstami labu laiku ar mīļajiem draugiem!🥰
Treškārt, ir viss pārējais,kas mainījies šogad. Sākot ar to,ka nometu svaru, sportoju (tagad gan atkal slinkoju,jo ziemas režīms man uznācis), nopirku riteni, dabūju īrei sev lielisku dzīvokli un pirmo reizi dzīvoju absolūti viena, ne ar vienu neko nedalot! Tā ir TIK brīnišķīga sajūta, ahh!😍 Brīvība. Jūtos,kā brīvs cilvēks un man grūti pie tā joprojām pierast,jo es vienmēr biju zem kaut kādiem apstākļiem apstādināta, bet tagad? Kas var mani apturēt? Nekas! Viss kam esmu gājusi cauri ir mani norūdījis,tā pamatīgi. Tagad jācenšas savā galviņā sev iemācīt nemeklēt problēmas,kur to nav un būt pateicīgai Visumam, par visām šīm brīnišķīgajām lietām,kuras man šis gads ir atnesis.
Šovakar es smaidu, jo man sirsniņā silti un es ceru,ka jums arī. Kaut kad drīzumā gan jau uzrakstīšu vēl. Arlabunaksniņu ;)

Will I ever be normal?
Will my brain ever stop?
My head hurts,cause I'm sober
Just give me bottle
So I can drink away my sorrow
That's my first thought
When I feel a little happiness
Where does this anxiety come from?
Will this ever end?
I've been fighting far so long alone
Now, you have me and I have you
How can I ask help
When this word doesn't come out of my mouth?
I'm full of pain,
That's gone for so long
I feel happy, because of you.
I don't wanna be broken
I don't wanna be with damaged brain
But I'm just wired differently
So what can I do?
Can you help me?
I know you're the one I always wanted
I love what we have created
So please, if you're here to stay
Save me from myself
Is it too much to ask?
You tell me.
Is this what love is about?
Being there for each other
Even when you both have brains
Wired wierdly?
I hope so.
Cause I'm in love.
I'm in love so deeply
It seems like I never felt love before
I've never seen connection
So deep.
So free.
So light.
Until now.
I know I'm fucked up differently
And my demons are scared to smile
But I'm a woman on a mission
I'm gonna lose myself for you
I'm gonna find myself again.
I'm gonna find all the ways HOW I'm wired.
HOW my brain is connected.

I am yours.
You are my everything.
Maybe this is a little sad
For a love letter.
But who said love is always happy?
Don't get me wrong.
I am happy!♥️
Just trying to make peace with
Monsters inside of me.
Can't thank you enough
For being there for me,
When noone else was.
I truly love you.
And I'm going to, forever.
We are going to show those fuckers
We can get through anything.
You're the earth for my water
And I'm going to be yours.
Forever, My love.♥️

Klusums. Jā, es zinu, klusums no manis pēdējā laikā.
Tam visam ir iemesls. Kāpēc?
Tāpēc, ka es dzīvoju dzīvi. Nu vismaz cenšos.
Es esmu ļoti pateicīga Visumam. Ļoti.
Tik ļoti, ka man nav pat vārdu manā prātā ar ko aprakstīt manas sajūtas un emocijas pēdējā laikā.
Tāpēc, es izbaudu savu laimību klusumā, pie sevis, nedaudz baidoties to pazaudēt, ja runāšu par to skaļi.
Vakar gulēt ejot es spilvenā raudāju un nejau no bēdām.
Es raudāju no laimes. Savu mūžu neesmu bijusi tik prieka un mīlestības pilna kā tagad.
Tāpēc, es saņēmos uzrakstīt, jo es gribu atcerēties. Atcerēties savas prieka asaras.
Tās nebija sāļas, tās bija saldas un smaržīgas. Savādākas.
Paldies, Visumam. Paldies, domu spēkam. Paldies, garam, kas mani sargā.
Paldies, par svētību. Paldies, karmai.
Es tik ilgi centos un es turpināšu censties, lai šī burvīgā sajūta mūžam ar mani dzīvo.
Es esmu gatava, jaunai dzīves grāmatai. Jā, grāmatai, nevis baltai lapai.
Man vienmēr likās, ka 27 gados es aiziešu tāpat kā citi mākslinieki, kas klubā 27, haha.
Es zinu, muļķīgi tā domāt, bet es tiešām šogad nomiru. Mentāli. Kaut kad maija vidū.
Un es atdzimu no jauna, apciemoju savas saknes Latvijā vasaras vidū un sāku atkal jaunu dzīvi šeit Īrijā, jaunā dzīvesvietā.
Es piedzimu no jauna, goda vārds. Kaut kas vecs un sapuvis mani beidzot nomira.
Mans prāts,mans ķermenis, mans vārds, mana dvēsele ir kas pilnīgi jauns.
Es iepazīstu sevi no jauna un cik tā ir lieliska sajūta.
Es sāku apzināties, kas esmu ES. Es saku paldies pagātnei un dziedinu sevi no tās.
Mans ES ir gandrīz sadzijis. Man vēl jāmācās piedot pagātnei, ka tā mani ir sāpinājusi.
Tam tā vajadzēja būt, jo jebkura brūce sāp līdz tā sadzīst. Reizēm rētas paliek, reizēm nepaliek.
Kad tās rētas paliek, sākumā ir grūti ar tām sadzīvot, jo kropļo tavu ķermeni, bet ar laiku mēs nēsājam savas rētas ar godu, jo tās padarīja mūs stiprākus, gudrākus un uzmanīgākus.
Es savas rētas sadziedēju un nēsāšu tās ar godu, ar laiku, kad tām būs lemts aiziet pavisam, es uztetuvēšu ko skaistu pāri tām.
Pārveidošu par iedvesmas avotu.
Līdz tam es klusēšu un centīšos dzīvot.
Nav tā, ka es nerakstu. Es vienmēr rakstu.
Tik daudz dzejoļu esmu sarakstījusi, ka nopirku jaunu kladi.
Esmu satikusi savu mūzu un mans prāts skrien tūkstošiem jūdžu stundā, ik dienas.
Es domāju daudz. Es radu daudz. Dzeja vienmēr būs ar mani un kas zin, varbūt reiz kādu dziesmu pat sacerēšu,
Bet līdz tam , es šeit nedaudz paklusēšu.
Izbaudīšu rudeni, sveču gaismā mājās, vai pastaigās pa mežu.
Es tepat vien būšu, galvu pateicībā Visumam noliekšu.
Es smaidīšu un no sirds visiem tādu pašu prieku vēlēšu.

gribās baigi par šo tēmu ilgi un dikti filozofēt, bet mani spēki ir izsīkuši.
Katru dienu sev piepildu ar max nodarbēm, ka nemaz man nav laika apsēsties un vienkārši drukāt.
Galvenais, kas manā prātiņā notiek ir tas, ka esmu mierā, harmonijā un mīlestībā ar sevi.
Man tiešām iet labi. Jūtos laimīga, dzelžaini turos pie sava ritma, sarakstiem un pēdējo kilogramu nomešanas.
Pēdējā laikā vairs nav grūtības vispār ar sevi. Nav vairs grūti no rītiem piecelties laicīgi, lai varētu lēnām taisīties, paēst brokastis utml.
Ikdienišķas lietas vairs nesagādā grūtības. Nav vairs jāmeklē motivācija, tā vienkārši ir manī, visu laiku.
Rezultātā nav vairs prokrastinācija. Vispār! AK, prieks un laime par to ^_^
Vispār esmu vienās pozitīvās domās par visu, sūtu pozitīvo enerģiju kosmosā un visam, kas man apkārt.
Gribu mīlēt un mīlēt <3 ^___^
Jāmīl dzīve un dzīve mīlēs tevi pretī.
Ja nemīli dzīvi, tad maini to. Viss ir mūsu pašu mīļajās rociņās.
Arlabunakti, ciba. :)

Secināju tikko, ka jāpieraksta VISAS mazās lietiņas,kuras gribas darīt sarakstā
Lai neaizmirstos
Pilnīgā random secībā man to do tuvākajai nākotnei:

*Sakārtot kompi, sašķirot bildes, viģikus, sataisīt mapi, bildēs, kuras izprintēšu (dažas dienas mēnes)
*izprintēt reizi mēnesī pāris bildes
*nopirkt kādu foto rāmi un foto albumu (laika gaitā)
*sportot 3x nedēļā
*katru dienu uzrakstīt vakarā kādu dzejas rindiņu
*katru otro vakaru adīt zeķes skatoties kaut ko lietderīgu netflixā vai youtubē
*plānot vakariņas/pusdienas nedēļai uz priekšu
*izveidot plānu,kad veltīt laiku mājas tīrīšanai un sevis kopšanas rituāliem (1-2 dienas nedēļā)
*ieplānot reizi nedēļā slinko dienu (varbūt iekļaut tur mandalu krāsošanu)
*reizi mēnesī uztaisīt kādu interesantu meikapu un fotosesiju
*izveidot sev dienas plānu
*izveidot sev tuvāko 2 nedēļu plānu saskaņā ar darba grafiku
*un pie tā visa pieturēties!!!
*šī mēneša laikā nopirkt autovadīšanas mācību grāmatu.
*pēc tam katru otro vakaru mācīties

nu tā kaut ka. vismaz skice man šīm mēnesim un maybe nākamajam mēnesim man ir gatava
esmu sapratusi, ka šādu saraksta izlikšana šeit vai uz papīra, palīdz man actually pietureties pie plāna un neaizmirst lietas, jo ikdienas steigā mes tik bieži aizmirstam mazās svarīgās lietiņas, kuras tik ļoti gribam izdarīt
un vienmēr galvā doma, ajj citu dienu gan jau paspēšu
nē. atlikt var visu mūžu.
ir jādara tagad un tūlīt
un jāsniedz sev tā kaifa sajūta, kad vari savā to-do lista ielikt check pointu, ka esi to izdarījis
tas taču ir tik satisfying

piem,šodien pabeidzu sen gribētu lietu, iztīrīju savu youtube like sadaļu, nu tik daudz sūdi tur bija sakrājušies, tagad tikai jauka mūziciņa, kas man tiešām patīk :)
jā, saraksti, to-do listes, tiešām palīdz sevi disciplinēt.
Esmu sapratusi, ka disciplīna dzīvē ir tik ļoti svarīga, jo bez tās tiešām nekas nekustas uz priekšu dzīvē.
Viss stagnē un prokrastinācijā ieslīgt ir TTTIIIIK nenormāli viegli, un tad tu dzīvo žēlabās, žēlo sevi, ka neesi neko sasniedzis, ka neesi izdarījis pat mazos darbiņus..
Nez, man vecāki disciplīnu neiemācīja, bet viņi centās, man vienkāršu spuras bija lielākas nekā viņu disciplīna. Mammītei sirds mīksta un man pusaudžu gados labi padevās spēlēt uz mātes jūtām. Es gan ar to nelepojos. Es arī tagad varu spēlēt uz cilvēku jūtām viņiem pat nemanot, bet man kauns, ka man ir šāda spēja, jo es zinu, ka ir cilvēki, kuri tāpat kā es apzināt savu talantu meistarīgi manipulēt ar cilvēkiem un viņi tā arī dara. Es izvēlos nebūt kretīns, jautāsit kādēļ, ne?
Jo, pirmkārt, es esmu empāts, un es pati uz savas ādas esmu izjutusi kā tas ir kad tevi apčakarē un smagi, otrkārt, tas būtu vieglākais ceļš kā sasniegt kaut ko dzīvē, bet no negodīgi iegūtiem augļiem nav nekad tā prieka, tāpēc es izvēlos iet godīgu dzīves ceļu.
Atgriežoties pie pašdisciplīnas.. Viss ir vienkārši. Viss ir tavā galvā, jā, ir cilvēki, kam vecāki ir iebiedējuši un ieaudzinājuši disciplīnu, bet skaistāk jau ir pašam sev to iemācīt, manuprāt, tas parāda, ka tev ir raksturs, ka esi stiprs. BET es nesaku, ka tiem, kam disciplīna ir iemācīta nav stipra, tie cilvēki arī ir stipri.
Es apzinos sevi, es esmu stipra raksturā, mani dzīve ir pamatīgi norūdījusi un es jūtos gatava sevi izaicināt un vēl vairāk sevi disciplinēt.
Draugi no malas teiktu, ka ojj tu jau tā esi baigā kontrolē, jo tur tev tur tā diēta un tamlīdzīgi, bet es teikšu godīgi es nejūtos tā, ka baigi sevi ierobežotu.
For fuck sake es tagad rakstu šo un dzeru aliņu, un vakar ēdu kūkas, kur tad ir tā mana pašdisciplīna? :D Es atļauju sev pārāk daudz. Nē, nu vajag jau reizēm sevi palutināt, bet ja gribas konkrētus rezultātus, tad arī konkrētas robežas jānosaka sevis lutināšanai :)
Principā laikam viss ko gribēju teikt. Es tagad pati sevi izaicinu, sastādīt sarakstus un turēties pie tiem, jo teikšu godīgi, nekad man tas tā līdz galam nav izdevies. Vienmēr kaut kādā brīdī padodos, bet ja arī šoreiz kaut kādā brīdī padošos, galvenais neieslīgt sevis ienīšanā,vienkārši jāatrod sev cita nodarbe un veids.
Es izvēlējos sarakstus, to-do listes, jo es vienmēr savās domās, nu galvā, i mean, veidoju tādas to-do listes un tad atzīmēju sev domās, kas izdarīs uun kas ne, bet tur galviņā/prātiņā ātri šie saraksti nodziest. Tāds, kurš man būtu visu laiku acu priekšā atkal nenodziest.
nu tā kaut kā, pa maziņam, pa bišķiņam, soli pa solim, jākustas uz priekšu
lēnām brauksi tālāk tiksi :)

Ir atkal vientulības periods un jāpavada laiks ar sevi.
Patiesībā man patīk, vienkārši grūti atjēgties.
Latvijā tik daudz socializējos. TIK DAAUDZ! Tas prasīja daudz enerģijas no manis, dalīt tik daudz mīlestību un smaidus, bet es jutos stipra, es nejūtos izsūknēta līdz galam, jo jutu tik daudz mīlestības pretī no visiem.

Tagad gan patiesībā ir pat patīkami būt vienai, atgūt savu iekšējo spēku un savienoties ar savu self core.
Ar savu būtības sakni.
IR tik labi apzināties, kas tu esi.
Man ir tik ļoti žēl cilvēkus, kas vēl sevi meklē, vai kas pat nemēģina meklēt, jo baidās, ko par to citi domās.
Nekad nevajag no sevis baidīties.
Vajag pieņemt sevi, to ko sirds vēlas un neciest.
Tiklīdz tu saproti un pieņem sevi, arī mīlestība no apkārtējiem parādās. Parādās jauki un saprotoši cilvēki.
Sakārto sevi pats, pirms ļaunums sakārto tevi pa savam.
Mēs visi esam skaistas dvēseles. Tikai tās ir trauslas, bailīgas.
Tai dvēselei vajag palīdzēt iznākt dienas gaismā.
Lai visuma gaisma līst pār jums.
Tējas tosts: par cilvēkiem, kas spēj mīlēt bez nosacījumiem!

Pēc 3 stundām būšu ceļā uz lidostu.
Man neticas,ka atkal pametu Latviju.
Šīs 16 dienas šeit bija tik burvīgi pavadītas. Man pietrūkst dzīve šeit. Dzīvība. Mīlestība. Brīvība.
Stulbākais ir tas,ka miegs nenāk un gulēt iet īsti jēga arī nav.
Kaut kāds emocionālais ir uznācis. Gribas pinkšķēt.
Ajj. Būšu es atpakaļ. Tas ir tikai laika un naudas jautājums...
Tik daudz mīlestības šeit piedzīvoju.
Man gribas mīlēt. Man gribas mājīgumu.
Man gribas ieritināties azotē, aizvērt acis un vienkārši mīlēt.
Paldies, visiem maniem mīļajiem cilvēciņiem, kurus satiku.
Nākamais posms Īrijā cerams būs vieglāk izdzīvojams.

ā, jā, 6dien lidoju uz Latviju :)
Esmu neizsakāmi lielā sajūsmā, kaut gan zinu, ka man būtu jāuztraucas par zobārsta apmeklējumu, par vīrusu, par karantīnu, par darbu.
Bet es izvēlos nedomāt.
Šoreiz ne.
Nav jēga stresot par to, ko es nespēju kontrolēt.
Jāuztraucas, par to, ko spēju un attiecīgi jārīkojas.
Kopumā, esmu priecīgi satraukta.
Ak, mīļās mājas. Kopš septembra neesmu tur bijusi.. gandrīz gads ir paskrējis nemanot...