Reizēm vajag pamatīgu sitienu pa galvu, lai novērtētu to, kas tev ir apkārt.
Šīs pēdējās dienas bija tik emocionālas un es dabūju savu atmodu no ziemas miega jeb depresijas, sauc kā gribi.
Šī izolācija, tik ļoti sabojāja man galvu, ka es vienkārši savā galvā paliku, iesprostota un dēmonu ielenkta, neredzot izeju.
Es vairs nemācēju komunicēt ar cilvēkiem, socializēties, būt priecīga par jebko.
Manī bija tukšums un es biju tālu prom. Ieslēgta būrī. Tagad es jūtos ka esmu atpakaļ! Beidzot!
Esmu tik ļoti pateicīga, ka man ir tik jauki draugi, kas man sagādāja mīļu video dzimšanas dienā.
Esmu pateicīga, ka man ir ģimene blakus, kas man uzcepa kūku un sadāvināja puķes.
Esmu tik pateicīga, ka man ir blakus vīrietis, kurš mani dzird, kurš klausās manī.
Mani māc nožēla, ka es tik nejauka biju pret savu draugu un dažreiz ģimeni un par draugiem vispār aizmirsu.
Es aizmirsu, kā ir runāt ar cilvēkiem, dalīties jūtās un tādas vispār izrādīt, jo ikdienā sociālā dzīve ir pazudusi.
Viņi visi man atgādināja, ka es neesmu viena, ka mani dzird, ka mani redz. Mēs visi taču esam tikai cilvēki.
Arī man ir jāklausās, jādzird un jāapmīļo citi, kaut vai virtuāli, jo nevienam nav tagad viegli bez sociālās dzīves.
Mums visiem ir ļoti grūti šajā pandēmijas laikā, jo esam ieslēgti savās četrās sienās un ir grūti izpaust savu jūtu pasauli, bez fiziska kontakta un aktivitātēm.
Es zinu, ka biju atdevusies saviem iekšējiem dēmoniem un es par to nepriecājos, ka atļāvu sev krist un krist bedrē, paraujot sev līdzi
savu mīļāko cilvēku uz pasaules. Man ļoti žēl, ka sāpināju viņu, bet viņš man ļāva krist un atsisties.
Viņš man iedeva to triecienu pa galvu. Beidzot es esmu atpakaļ un paldies viņam, ka joprojām ir te un cīnās. Viņš ir viens stiprs cilvēks un tas mani ļoti iedvesmo.
Man ar viņu ir ļoti paveicies un es esmu ļoti laimīga un iemīlējusies līdz ausīm. Priecājos, ka mēs strādājam pie šim attiecībām nevis taisām drāmas un apvainojamies kā mazi pusaudži. Attiecības ir darbs un mēs abi vienojāmies, ka pie tām strādāsim. To es ļoti cienu.
Es ļoti ceru, ka šāds depresīvais posms vairs mani nepiemeklēs. Es esmu stipra un man jābūt stiprai, jo man apkārt ir tik daudz jauku cilvēku, kuri ir pelnījuši to labāko manis versiju. <3
Es uzsākšu terapiju arī, lai tiktu no savas galvas problēmām vaļā, reiz par visām reizēm, jo man ir apnicis, periodiski depresoties.
Protams, no sevis jau tā līdz galam neaizmuksi, bet iemācīties sadzīvot un atpazīt to sevis tumšo pusi vajag.
Esmu ilgus gadus cīnījusies pati ar sevi, beidzot jāatzīst, ka problēma slēpjas kādā traumā, pārdzīvojumā.
Man vajag profesionālu palīdzību šo lietu atrisināt, jo es neesmu profesionālis mentālajā veselībā un googlēt simptomus vienreiz pietiek, jo tā jau var visas pasaules kaites piemesties :D