Es joprojām jūtu pandēmijas sekas.

Darba meklējumu process ir diezgan baiss.
Pat, ja tiec līdz intervijām un tevi nenospoko, viss tas effort, kas jāieliek ir diezgan traks.
Pirmā intervija (difficulty easy)
Smags dizaina tests
Otrā intervija (difficulty medium)
Trešā intervija (difficulty brutal)
Ceturtā intervija (difficulty hard)
Piektā intervija (difficulty sneaky)
Redzēs, vai sestā arī vēl būs.

Tie jautājumi arī ir samērā wtf.
"If ARPDAU incereases by 2%, but D14 drops by 8%, how much ROI can you gain by sacrificing one baby to the producer?''


Tāda sajūta, ka esmu iekš kaut kādiem Hunger Games. Un galvenā balva ir mental breakdown.

P.S Atcerējos par Queen of the Damned soundtrack. Dayum.

Koncentrēšanās uz darbu - apaļa nulle. Neko nevaru uzsākt jau n-tās dienas.
Mošanās pusotras stundas garumā ar 20 modinātājiem + kaķiem lēkājot pa mani un ņaudot.
"Brokastis" labākajā gadījumā 8ņos vakarā. Ēst ta gribās, bet neko iekšā nevar dabūt... Vakar T. onkulis izpalīdzēja ar skorpionu atvešanu un biju izcepusi smalkmaizītes priekš viņa ar domu, ka būs arī man kkas, ko spēšu ieēst. Skatos uz viņām un vēmiens nāk no domas vien par ēšanu.

...pieņemu, ka trigerojās pēc intervijām. Cerēju uz pretējo efektu, jo esmu apstiprināta terapijai un būtu vajadzējis būt iedvesmai un kam tur. No otras puses - pierādījums, cik ļoti man vajag to palīdzību..."yeeeey!"
Parīt fiziskās veselības check-up. Asinsspiediens + "pāris" jautājumi, kas aizņems stundu. Vismaz būs universitātē/viņu programmas ietvaros, nevis pie ģim.ārsta, kas visu laiku man ieteica vnk dzert vairāk ūdeni un meditēt, kad minēju savas problēmas...

Fantastiska ziema.

Bišķi wtf, vai tiešām beidzot šis murgs tuvojas finiša taisnei...
Arvien vairāk lietas nokārtojās. Jā, vēl nāks sūdi, ko joprojām atlieku, bet tas vēlāk..
Neuzskaitīšu visas lietas, bet lielākais, ka vakar piezvanīja dāma no psih. grupu terapijas. Un šorīt biju uz pirmo interviju. Mazāk kā 24h vēlāk un nevis 1-4 mēnešus, kā iepriekšējos soļos! Un otrā intervija ir jau parīt! Dāma ar vislabāk patīk salīdzinot ar iepriekšējiem, ar ko runāju, un bija sajūta, ka tiešām ieklausījās nevis pie pirmās iespējamās diagnozes sūta tālāk.
Anyways, so far so good un izskatās, ka būs man piemērota lieta un tad, kad sāksies, būs jautras 12 nedēļas. Un cik sapratu, tā kā Uni/studentu prakses vieta, būs par brīvu = mazāk maksājumi par ko uztraukties.

Rītdien būs par vēlu.

Izgāju Final Fantasy VII Remake un DLC. Man ievērojami patika kaujas sistēma, kurā parastās action RPG darbības piepilda ATB joslu, kas ļauj veikt gājienus līdzīgi kā klasiskajās Final Fantasy spēlēs. Man nemaz nebūtu iebildumu, ja šāda hibrīdsistēma tiktu izmantota Final Fantasy XVII. Kas attiecas uz Final Fantasy VII Remake papildināto sižetu un personāžu atspoguļojumu – tas man patika daudz mazāk. Sižetam pievienotā likteņa izmainīšnas tēma šķita nevajadzīga un stulba.

Bet interesanti, ka uzreiz pēc Final Fantasy VII Remake pabeigšanas gribēju spēlēt Final Fantasy VII Rebirth, bet izrādījās, ka ar manu GTX 1070 nepietiek, lai spēlētu šo spēli. Sen neesmu pieredzējis to, ka aprīkojums neļauj spēlēt kādu spēli. Atliktšu Final Fantasy VII Rebirth līdz nezināmam laikam, jo šobrīd būtu neprātīgi iegādties jaunu videokarti. Man nekad nav bijis svarīgi spēlēt pašas jaunākās spēles.

I want to begin this TED talk by telling you a story.

Kukaiņi mednieki. Kukaiņi modeļi. Kukaiņi ceļu policisti.

Brālis pēc mammas lūguma atsūtīja man rakstu par krāpšanām ar nekustamo īpašumu. Mamma sen nebija pati man tik bieži zvanījusi. Vismaz viņai tagad ir atkal kāda aizraujoša nodarbe - biedēt mani.

Varbūt mūsu ģimenei vispār vajadzētu nodarboties ar to, ka ierakstīt krieviski visādas biedējošas varbūtības un tad tās translēt uz robežas ar Krieviju, lai krievi baidās nākt teritorijā, kur tādi baudītāji. Vai vismaz spoku stāstus sacerēt. Man, piemēram, šādā ziņā ir zināms talants, es vidusskolas laikā divās stundās klases darbā uzrakstīju spoku stāstu, ko pēc tam skolotāja lasīja priekšā citiem.