Reizēm vajag pamatīgu sitienu pa galvu, lai novērtētu to, kas tev ir apkārt.
Šīs pēdējās dienas bija tik emocionālas un es dabūju savu atmodu no ziemas miega jeb depresijas, sauc kā gribi.
Šī izolācija, tik ļoti sabojāja man galvu, ka es vienkārši savā galvā paliku, iesprostota un dēmonu ielenkta, neredzot izeju.
Es vairs nemācēju komunicēt ar cilvēkiem, socializēties, būt priecīga par jebko.
Manī bija tukšums un es biju tālu prom. Ieslēgta būrī. Tagad es jūtos ka esmu atpakaļ! Beidzot!
Esmu tik ļoti pateicīga, ka man ir tik jauki draugi, kas man sagādāja mīļu video dzimšanas dienā.
Esmu pateicīga, ka man ir ģimene blakus, kas man uzcepa kūku un sadāvināja puķes.
Esmu tik pateicīga, ka man ir blakus vīrietis, kurš mani dzird, kurš klausās manī.
Mani māc nožēla, ka es tik nejauka biju pret savu draugu un dažreiz ģimeni un par draugiem vispār aizmirsu.
Es aizmirsu, kā ir runāt ar cilvēkiem, dalīties jūtās un tādas vispār izrādīt, jo ikdienā sociālā dzīve ir pazudusi.
Viņi visi man atgādināja, ka es neesmu viena, ka mani dzird, ka mani redz. Mēs visi taču esam tikai cilvēki.
Arī man ir jāklausās, jādzird un jāapmīļo citi, kaut vai virtuāli, jo nevienam nav tagad viegli bez sociālās dzīves.
Mums visiem ir ļoti grūti šajā pandēmijas laikā, jo esam ieslēgti savās četrās sienās un ir grūti izpaust savu jūtu pasauli, bez fiziska kontakta un aktivitātēm.
Es zinu, ka biju atdevusies saviem iekšējiem dēmoniem un es par to nepriecājos, ka atļāvu sev krist un krist bedrē, paraujot sev līdzi
savu mīļāko cilvēku uz pasaules. Man ļoti žēl, ka sāpināju viņu, bet viņš man ļāva krist un atsisties.
Viņš man iedeva to triecienu pa galvu. Beidzot es esmu atpakaļ un paldies viņam, ka joprojām ir te un cīnās. Viņš ir viens stiprs cilvēks un tas mani ļoti iedvesmo.
Man ar viņu ir ļoti paveicies un es esmu ļoti laimīga un iemīlējusies līdz ausīm. Priecājos, ka mēs strādājam pie šim attiecībām nevis taisām drāmas un apvainojamies kā mazi pusaudži. Attiecības ir darbs un mēs abi vienojāmies, ka pie tām strādāsim. To es ļoti cienu.
Es ļoti ceru, ka šāds depresīvais posms vairs mani nepiemeklēs. Es esmu stipra un man jābūt stiprai, jo man apkārt ir tik daudz jauku cilvēku, kuri ir pelnījuši to labāko manis versiju. <3
Es uzsākšu terapiju arī, lai tiktu no savas galvas problēmām vaļā, reiz par visām reizēm, jo man ir apnicis, periodiski depresoties.
Protams, no sevis jau tā līdz galam neaizmuksi, bet iemācīties sadzīvot un atpazīt to sevis tumšo pusi vajag.
Esmu ilgus gadus cīnījusies pati ar sevi, beidzot jāatzīst, ka problēma slēpjas kādā traumā, pārdzīvojumā.
Man vajag profesionālu palīdzību šo lietu atrisināt, jo es neesmu profesionālis mentālajā veselībā un googlēt simptomus vienreiz pietiek, jo tā jau var visas pasaules kaites piemesties :D

Woah. Laiks tiešām skrien.
Šodien atcerējos, ka precīzi šodien 10 (!) gadus atpakaļ biju pēdējā vizītē pie zobārsta pirms man paliek 18 gadu.
Salaboja pēdējo caurumiņu un varēju, laimīga sagaidīt savus 18.
Nākamajā dienā man palika 18, neatceros vai svinēju īstajā dienā vai vīkendā, bet tas vienalga.
Ballīte noteikti bija izdevusies. Nebijām mēs daudz tikai tuvākie cilvēki (6 ieskaitot mani) un tā laika draugs, pati taisīju kūku. Neatceros gan vai vēl kaut ko ēdām.
Ko dzērām? Aliņus, rumu, tekilu? Neatceros jau vairs.
Aliņš točna bija sākumā. Sākām svinēt vecajā Rokabillijā Baznīcas ielā, man uzdāvināja ananāsu, nebija smārtfonu, tikai krāsaini podziņtelefoni.
Visi jauki pavadījām laiku ar pļāpām un jokiem.
Man bija melni mati un čolka. Tagad mani dabīgie mati (blondi) un daļēja čolka, haha
Toreiz nebija viegli, bet dzīvē noteikti bija mazāk atbildības, jo mācījos tikai vidusskolā, kur es īpaši neiespringu.
Nebija satraukumu par rēķinu nomaksām un you know, adult stuff. Bija tikai iekšējās dvēseles drāmas un sāpītes.
Man nebija ne jausmas par ko es gribu kļūt ­"kad izaugšu", bet arī tagad, kad man nu jau rīt būs 28gadi, es nezinu par ko es gribu kļūt.
Šis jautājums ir tikai sarežģījies ar gadiem. Atceroties sevi 10 gadus atpakaļ, liekas, ka mani šis jautājums arī īpaši nesatrauca, jo man likās, ka viss kaut kā jau pats no sevis nokārtosies, bet cik es maz zināju un nesapratu, cik smags darbs ir jāieliek, lai par kaut ko kļūtu. Es nebiju iemācījusies smagi strādāt un mācīties, jo man skolā bija haļava, domāju, ka man lika labas atzīmes, jo es mācēju labi runāt un kā jau zivs ūdenī izslīdēt no nepatīkamām situācijām, kādēļ nepildīju mājas darbus un neieliku vairāk pūles savos darbiņos, ja es būtu jau tad centusies un smagi strādājusi, varbūt es būtu kaut kas vairāk nekā esmu šodien.
Bet nav ko spriest, kā būtu, ja būtu.
Tas ko es zinu tagad, ir daudz, ļoti daudz, varbūt pat vairāk nekā citi mani vienaudži ar maģistra grādu. Tas jau ir labi, ka viņiem tāds ir un ir profesionāļi kādā jomā.
Es, savukārt, esmu cits gadījums. Mani vienmēr ir interesējis viss. Viss, kas man ir apkārt šajā maģiskajā pasaulē. Es izglītoju sevi pēdējo 10 gadu laikā ļoti daudz jomās... gadu laikā, kļuvu par profesionālu floristu, ziedu veikala vadītāju, menedžēju interneta veikalu, nodarbojos ar personāla atlasi un apmācībām, ar pavaddokumentu un grāmatvedības dokumentiem, ļoti nedaudz pieskāros mārketingam un sociālajiem tīkliem, bet ļoti minimāli. Attīstīju savas angļu valodas zināšanas uz superlīmeni, par kur pašai prieks un lepnums, nodarbojos arī pārtikas industrijā, kā pavārs un pārdevējs, esmu ieguvusi neatņemamas zināšanas par pārtiku, iemācījos gatavot ļoti garšīgi un daudzveidīgi, galvenais super Veselīgi! Jā, es lepojos, cik dažāda man dzīve bijusi, esmu ieguvusi ļoti daudz :)
Protams, ka 10 gadus atpakaļ man bija citi sapņi un ilūzijas, dažas no tām ir šo baltdien, jā. 10 gadi ļoti daudz maina.
Mana pirmā dekāde, pieaugušo pasaulē jau ir nodzīvota un es jūtos veca šo rakstot. Jaunāka jau nepalieku, haha.
Lai vai cik liels lepnums par paveikto man nebūtu skatoties atpakaļ, man tomēr ir skumji, skumji, ka nemācēju smagu darbu agrāk, skumji, ka necīnījos par daudz ko līdz galam, skumji, ieslēdzu savu skaisto naivumu zelta būrītī. Skumji, ka tik daudz enerģijas ieliku nepareizajos un pilnīgi random cilvēkos. Skumji, ka laiku nevaru pagriezt atpakaļ un sākt no jauna.
Es gribēju būt viskautkas cits, nevis tas, kas esmu tagad. Tāpēc tāda pirms dzimšanas dienas drūmā noskaņa ir uznākusi, jo tas kas es esmu tagad jau nav slikti, es joprojām neesmu apstājusies un dzenos tik uz priekšu, man joprojām ir kaut kādi mērķīši un sapņi.
Es joprojām lasu grāmatas un rakstu dzeju. Kā savos 18 gados tā savos 28 gados, dzejnieks un grāmatu tārps manī nav nomiris.
Jā, nu tad, rīt iedzersim pa glāzei, par nākamo dekādi pieaugušo pasaulē!


P.s. priecē gan tas, ka vairs neraudu par katru sīkumu kā toreiz, jā :D

Klusums. Jā, es zinu, klusums no manis pēdējā laikā.
Tam visam ir iemesls. Kāpēc?
Tāpēc, ka es dzīvoju dzīvi. Nu vismaz cenšos.
Es esmu ļoti pateicīga Visumam. Ļoti.
Tik ļoti, ka man nav pat vārdu manā prātā ar ko aprakstīt manas sajūtas un emocijas pēdējā laikā.
Tāpēc, es izbaudu savu laimību klusumā, pie sevis, nedaudz baidoties to pazaudēt, ja runāšu par to skaļi.
Vakar gulēt ejot es spilvenā raudāju un nejau no bēdām.
Es raudāju no laimes. Savu mūžu neesmu bijusi tik prieka un mīlestības pilna kā tagad.
Tāpēc, es saņēmos uzrakstīt, jo es gribu atcerēties. Atcerēties savas prieka asaras.
Tās nebija sāļas, tās bija saldas un smaržīgas. Savādākas.
Paldies, Visumam. Paldies, domu spēkam. Paldies, garam, kas mani sargā.
Paldies, par svētību. Paldies, karmai.
Es tik ilgi centos un es turpināšu censties, lai šī burvīgā sajūta mūžam ar mani dzīvo.
Es esmu gatava, jaunai dzīves grāmatai. Jā, grāmatai, nevis baltai lapai.
Man vienmēr likās, ka 27 gados es aiziešu tāpat kā citi mākslinieki, kas klubā 27, haha.
Es zinu, muļķīgi tā domāt, bet es tiešām šogad nomiru. Mentāli. Kaut kad maija vidū.
Un es atdzimu no jauna, apciemoju savas saknes Latvijā vasaras vidū un sāku atkal jaunu dzīvi šeit Īrijā, jaunā dzīvesvietā.
Es piedzimu no jauna, goda vārds. Kaut kas vecs un sapuvis mani beidzot nomira.
Mans prāts,mans ķermenis, mans vārds, mana dvēsele ir kas pilnīgi jauns.
Es iepazīstu sevi no jauna un cik tā ir lieliska sajūta.
Es sāku apzināties, kas esmu ES. Es saku paldies pagātnei un dziedinu sevi no tās.
Mans ES ir gandrīz sadzijis. Man vēl jāmācās piedot pagātnei, ka tā mani ir sāpinājusi.
Tam tā vajadzēja būt, jo jebkura brūce sāp līdz tā sadzīst. Reizēm rētas paliek, reizēm nepaliek.
Kad tās rētas paliek, sākumā ir grūti ar tām sadzīvot, jo kropļo tavu ķermeni, bet ar laiku mēs nēsājam savas rētas ar godu, jo tās padarīja mūs stiprākus, gudrākus un uzmanīgākus.
Es savas rētas sadziedēju un nēsāšu tās ar godu, ar laiku, kad tām būs lemts aiziet pavisam, es uztetuvēšu ko skaistu pāri tām.
Pārveidošu par iedvesmas avotu.
Līdz tam es klusēšu un centīšos dzīvot.
Nav tā, ka es nerakstu. Es vienmēr rakstu.
Tik daudz dzejoļu esmu sarakstījusi, ka nopirku jaunu kladi.
Esmu satikusi savu mūzu un mans prāts skrien tūkstošiem jūdžu stundā, ik dienas.
Es domāju daudz. Es radu daudz. Dzeja vienmēr būs ar mani un kas zin, varbūt reiz kādu dziesmu pat sacerēšu,
Bet līdz tam , es šeit nedaudz paklusēšu.
Izbaudīšu rudeni, sveču gaismā mājās, vai pastaigās pa mežu.
Es tepat vien būšu, galvu pateicībā Visumam noliekšu.
Es smaidīšu un no sirds visiem tādu pašu prieku vēlēšu.

Šodien salīdzināju sevi ar trauku sūkli un tad es sapratu cik egoistiski es jūtos, runājot ar terapeiti par es, es, es un sev, sev, sev.
Mūžīgā eksistenciālā krīze.
Tā nekad nebeigsies. Vienmēr prātā paliks.
Bet ir vērtīgi uzzināt, prāta vingrinājumus, līdzīgi kā atrast jaunu vingrinājumu sportojot.
Jāpraktizē vēl, nedēļu pamēģināju, iepatikās, pagaidām vēl neapnicis.
Mans vingrinājums ir saistīts ar lēmuma pieņemšanas grūtībām.
Piespiest sevi tomēr izvēlēties 51 pret 49 procentiem.
Katru dienu atskaitos sev par dzīvošanas palikšanu īru zemē vai mājās.
Šobrīd 51 % IRL un 49% LV
Bet man domas mainās, ik pa stundām, tāpēc nēsāšu mazu blociņu līdzi. Gribu redzēt cik mēneša laikā katra valsts savāks punktus
tā tīri zinātniskam researcham

Par citām lietām runājot, arvien vairāk atveru acis uz to, kas ir tas vēstījums, ko es vēlos dod šai dzīvei
Es turpinu rakstīt kladēs vairāk nekā šeit.
Drīz jāpērk jauna klade. būs tūlīt pilna viena.
lūdzu, kad es nomiršu, glabājiet manas klades. Gribu nodot kādam, tikpat spirituālam cilvēkam kā es, piemēram, mazmazbērniem, ja tādi man būs, vai krustmeitai.
Varbūt nākotnei uz manām domu esejām būs vienalga, varbūt tā būs sentimentāla vērtība.
Man vienmēŗ vecu cilvēķu, raksti un vēstules likušies maģiski.

Lai cik krāsainas domas un mana pasaule man nebūtu, esmu nedaudz nogurusi no runāšanas un domāšanas par sevi.
Pat pie sevis nokaunējos šodien. Cik var. Atgriešanās pie draugiem jūlijā un mīļās tēvzemes apciemošana būs ļoti svētīga lieta.
Man to vajag. Jā,atkal savtīgi runāju, bāc, nu kas ir.
Gribās par kādu rūpēties, samīļot, būt svarīgai kādam. Gribās sajust, to, ka es kādam arī kaut ko nozīmēju šajā dzīvē.
A to tāda plika eksistēšana vien sanāk.
Hah, pat 2 asaras tikko nobira
3 un 4 arī
Jā, es vienkārši gribētu dzirdēt vārdus no kāda cilvēka, ka esmu mainījusi viņu dzīvi uz labo pusi, vai kaut kādā veidā pozitīvi ietekmējusi,
jo es esmu tik daudz cilvēkusi savā dzīvē satikusi un iepazinusi, un es tik daudziem arī esmu atklāti teikusi, ka tu man iemācīji to un to
izmainīji man skatu uz to un paldies tev par to.
bet kādēļ man atmiņā nav palicis, ka kāds man būtu kādreiz pateicis paldies? vai tiešām es nevienam neko neesmu devusi šajā pasaulē?
vai kāds man var atgādināt, ka no manis ir jēga?
šķiet, ka dzīvojot savā vientulības burbulī un sūklī, esmu to visu aizmirsusi.
This is all fucked up.
We all are fucked up.
I am fucked up.

nezinu, kas man uznācis, bet man laikam pēc katras sesijas ir jāuzraksta kaut kas.
šodienas highlights bija, ka es viņai teicu kādēļ tu man liec raudāt katru reizi un viņas atbilde bija, bet tas ir mans darbs likt raudāt ( un smieties)
un es sāku smieties.
kā man paveicas ar psihoterapeiti, kurai ir kaķis mājās!
Tik forši! Nezinu,kā man paveicās izveidot labu kontaktu, es tiešām nezinu.
Varbūt viņa ir lieliska savā darbā un mana spēja komunicēt ar ikvienu cilvēku ir tikai pluss.
Lasīju viņai savu dzeju, stāstīju par saviem dīvainajiem sapņiem pilnmēness iespaidā,
iepazīstināju viņu ar terminu quarter-life crisis un citām lietām, kas bija aktuālas šonedēļ.
Es apzinos, ka es maksāju par to, lai justos labi un es tiešām jūtos.
Man liels prieks ir dzirdēt no terapeites komplimentus un to, ka viņa saka, ka man ir reāls talants rakstīšanā.
Tas iedvesmo. Viņa saka, kad tu raksti tu jūties mierīga un pārliecināta par sevi, nekas tev netraucē un tur slēpjas tavs true self.
Tava būtības sakne. Es gan teicu, ka ne vienmēr jūtos pārliecināta par sevi, kad rakstu, bet mierīga noteikti.
Katrā ziņā, mans fun ir tajā, ka katru reizi viņa redz kaut ko jaunu un ir pārsteigta, par to, ko redz :D
idk why, bet man tas pacilā noskaņojumu.
Anyway, terapija tiešām palīdz man, pat ja tā ir vienkārši runāšana par un ap lietām.
Jauki.

šodienas domas:
i'm useless
man sāp galva
ko pie velna es daru
es negribu ēst
pasūtīšu picu
gribu iet skriet
jāiet skriet
kāpēc man ir tik grūti saņemties iet skriet
kāpēc ir tik grūti kaut ko darīt
es gribu krāsot
šodien ir radošais
kādēļ viņš man nezvana
vai man ir lemts mīlēt
uzcepšu keksiņus aizvedīšu mammai
aj es nekur negribu braukt
keksiņi garšīgi
rīt uz darbu
kāpēc ir tik grūti darīt jebko
šis seriāls ir awesome
man raudāt gribas
matu krāsa sanāca forša
ko darīt
skatīties ziņas
aj cerams, karantīnu atcels, kad braukšu
a kā būs
ko man darīt pēc gada
braukt uz latviju
palikt šeit
kur ir mīlestība
jāiet skriet
man ir par daudz

Viens no terapeites ieteikumiem ir pierakstīt lietas.
Take notes. Es par šo lietu tā aizdomājos un patiesībā svarīgi ir tiešām pierakstīt katru mazāko domu.
Ņemot vērā cik ļoti darbīgs prāts man ir, ka esmu dziļdomātāja (pēc terapeites vārdiem), tad man šīs domas ir jāpieraksta un es cenšos (glužī nerakstu cibā, jo ne vienmēr varu saņemties paņemt kompi un rakstīt, bet pierakstu kladītē)
Dienas laikā, like katru dienu, man ir desmitiem atklāsmes, nu tādas filozofiskas, par dzīvi, par sevi utt, ko man vajadzētu darīt, lai turpinātu augt, galvā piefiksēju, ko man saka cilvēki, kas man ir apkārt... Bet es to visu nepierakstu fiziski un tad beigās es nesaprotu, kādēļ man ir skumji un depresīvi.
Dienas beigās mani jau ir pārņēmušas jaunas un citas eksistenciālas domas galvā un es jau par iepriekšējām esmu aizmirsusi, bet emocijas par to visu paliek, ko izdomāju. šis ir ceļš uz problēmas sakni un es to jūtu. Kā arī es daudzas lietas aizmirstu, īpaši sarunas ar darba kolēģiem, piemēram.
Es aizlidoju, fantazēju daudz arī. Which is great, bet uz zemes arī vajag nosēsties.
Noklausījos stundu garu lekciju YT par šo IFS metodi, kuru terapeite ar mani izmanto terapijā un esam atklājušas jau vairākas daļiņas manī, kas dzīvo.
Man gan ļoti interesē atrast to true Self, bet līdz tam jātiek.
Šobrīd atklātās personības, kas manī mīt ir:
prokrastinators (pusaudžu vecumā)
perfekcioniste (vecāks cilvēks, gluži kā mamma)
bailīgs vientuļnieks (bērns 4-5 gadu vecumā)

Laikam bija vēl, bet es nespēju atcerēties.
Interesanti, ka katra no šīm personībām mēģina manu true Self pasargāt, katrai no tām, gan ir savas metodes
iekšējais pusaudzis ir tāds rebelis un uzmet mīksto visam, lai nebūtu jāriskē
perfekcioniste mamma ir ļoti barga un nosoda mani, ja neko nedaru vai neizdaru lietas pareizi
emocionālais bērns, cenšas izpatikt cilvēkiem, lai justos mīlēts (people pleaser)

un tam visam apakšā ir traumas, jā. bērnības trauma, būt atraidītai/nemīlētai
pusaudžu gadu trauma, no motivācijas un disciplīnas neiegūšasnas
un nu perfekcionistes trauma ir nākusi ar no laika gala, tai ir sajūta, ka nekad neesi pietiekami laba.

ajj,vēl daudz ir pie kā strādāt un ir daudz ko risināt un atpiņķerēt, bet progress ir.
Mana šī vakara lielākā atklāsme ir, ka man laikam palīdz tāda stingra laika plānošana jeb apziņa, ka man nav laika daudz un lietas jāizdara.
Jādod visam termiņš, lai dabūtu to drive darīt lietas un pabeigt. Gluži, kā skolā, kad ir referātam nodošanas termiņš un tad pēdējā brīdī uzraksti un principa tā es dzīvoju, jau ilgu laiku, visu daru pēdējā brīdī, arī veļu mazgāju, tad, kad ir pēdējais brīdis to izarīt, lai darba drēbes paspētu izžūt līdz rītam.
Ja man ir ierobežots laiks, man vieglāķ to pašdiciplīnu uzturēt, bet dienas plāna sarakstīšana arī nepalīdz.
Esmu mēģinājusi un ja mans prokrastinators pamostas, tad saraksts nonāk miskastē un es daru ko citu.
Tāpēc, es nezinu, kā pašdisciplinēt sevi, pagaidām, bet jūtu, ka esmu tuvu. Liekas, jau smieklīgi no vienas puses. Kā var pieaugušam cilvēkam būt TIK grūti pieelties no rīta, ieiet dušā, uztaisīt kafiju... bet man ir grūti, jau gadiem. brīvdienām man vajag 2 stundas, lai izkāptu no gultas, vajag laiku, lai saņemtos nomazgāties, vajag laiku, lai saņemtos paēst, iet skriet... man pilnībā viss prasa tādu mentālo saņemšanos.. un tad man dienas paskrien un laiks ir pazaudēts, tikai mēģinot sevi piespiest... Bēdīgi, bet es to atzīstu un mēģināšu pie tā strādāt. Nepalīdz arī tas, ka ja kādam pasaku, aj man šodien slinkā diena neko nedaru, visi mani mierina un saka, akk vajag arī tādas dienas.. bet nē! tādas dienas nevajag katru dienu, tāpēc lūdzu, nākamreiz sakiet man pretējo, ka jāsaņemās.
jo kritiscisms no tuvajiem arī palīdz, sāp, bet palīdz piecelt savu pakaļu.
Joprojām mocos arī ar koncentrēšanās spējām, man ir kādas 5 grāmatas uz galda, gribu izlasīt un izzināt visas, bet nespēju pieķerties lasīt un koncentrēties.
Arī tas jāmaina.
Anyhow, jau par daudz atkal te muldu, jāiet gulēt un jāmēģina produktīvi pavadīt brīvdienu.

Šodien reāli sabruku.
Stundu pavadīju dušā raudot,ķerot elpu un cerot, ka varbūt aizrīšos ar ūdeni un nosmakšu.
Nav man īsti kārtībā ar to galviņu.
Manī ir pārāk daudz trauksmes, sevis žēlošana un nežēlastībā reizē. Visu laiku esmu neapmierināta ar sevi un savām rīcībam. Pat, ja esmu jau tik daudz ko mainījusi savās rīcībās, kuras man neptika, es māku atrast kaut ko jaunu par ko sevi sagruzīt un dusmoties. Man liekas, man paliek arvien sliktāk ar to mentālo veselību. Jā, cik ironiski, zinu,ka no malas izskatās,ka viss ir labi!! Jo tā jau ir. Viss ir kārtībā, bet galviņā nav.
Ir dienas,kad tiešām viss ir labi man, bet tad ir dienas tādas kā šī un reizēm tās dienas pāraug nedēļā,mēnešos,gados, bet nē!!
Es saņēmu visu savu garīgo spēku,kas man bija...un saņēmu sevi rokās. Nedēļu, visu nedēļu es atļāvu sev nolaisties, uzbaroties, stresot un slinkot, bet nē. Pietiek, es zinu sevi, ja ea būtu ieritinājusies atpakaļ gultā pie sava seriāla nevis izvilkusi savu pakaļu ārā paskriet, es ieslīgtu vēl dziļāk savā bedrē un tur es negribu atgriezties! Pēdējos 2-3 gadus biju tik ļoti iegrimusi prokrastinācijas un eskeipisma akā, ka lai izlīstu no tās ārā man vajadzēja aizmukt uz citu valsti. Sākt no jauna. Pamest draugus,kurus mīlu.
Es gribu atgriezties, bet vajag savest sevi kārtībā, tāpēc beidzot... Pirmo reizi dzīvē nogrāmatoju sev onlainā vizīti ar psihoterapeitu. Pietieka baidīties un par to runāt. Jāskatās saviem dēmoniem acīs un jānodedzina viņi, jo kā jau mēs zinām, tie maitas neslīkst.
Otrdien plkst.18:00 pirmā sesija.
Wish me luck.

I just felt like confessing my feelings about running & if this is not for you, don't bother reading all of this.
I always hated working out . I hated sports in school, tried to avoid it as much as I can, cause I always hated myself for not being able to do all the other stuff that others can do... I felt lame, fat and physically weak, not flexible enough. I always started to sweat fast, always turned red & I was ashamed of myself,that I'm just not as fit as everyone else. I still do get sweaty too fast & my face turns all red, but i don't care now. I'm facing myself as I am. Cause I'm trying to be healthy, I'm trying to except & love myself the way I am. Until this day, I could never ever in my life imagine that I wouldn't be able to live without running . Everyone can do something better or worse. Our bodies are not the same & so my education system was wrong!! So what I can't do 10 push ups? So what I don't jump far enough for my age!? I never understood how could my physics can be measured in grades..& that made me hate sports. Made me hate it so much,that I thought what is the point of even trying?
But now years later, i understand. It's not about how much you can do, it's not about running the fastest. It's about health, physical health & mental health. It's about taking care of your body, not torturing yourself. It's about making yourself feel alive.
Recently I lost a lot of weight as you all know, started to eat somewhat healthy, but that just wasn't enough. Cause after losing weight, I started to feel very energetic, full of life, energy & I didn't know were to put it. So this spring I started with little work outs at home & running. I still can't do push ups. But I can do lot of different things, that helps to tone up body, make my blood flowing. After runs I always feel so happy, with my red face & sweat everywhere, I take a picture, to capture that emotion. I know these are not my greatest photos, but I don't care. I believe everyone can find their body magic activity.
I was soo tired today after working,but I went for that run, cause it's my drug now. My mind is calm & body relaxed. Don't be scared. Find your active lifestyle 💙