Woah. Laiks tiešām skrien.
Šodien atcerējos, ka precīzi šodien 10 (!) gadus atpakaļ biju pēdējā vizītē pie zobārsta pirms man paliek 18 gadu.
Salaboja pēdējo caurumiņu un varēju, laimīga sagaidīt savus 18.
Nākamajā dienā man palika 18, neatceros vai svinēju īstajā dienā vai vīkendā, bet tas vienalga.
Ballīte noteikti bija izdevusies. Nebijām mēs daudz tikai tuvākie cilvēki (6 ieskaitot mani) un tā laika draugs, pati taisīju kūku. Neatceros gan vai vēl kaut ko ēdām.
Ko dzērām? Aliņus, rumu, tekilu? Neatceros jau vairs.
Aliņš točna bija sākumā. Sākām svinēt vecajā Rokabillijā Baznīcas ielā, man uzdāvināja ananāsu, nebija smārtfonu, tikai krāsaini podziņtelefoni.
Visi jauki pavadījām laiku ar pļāpām un jokiem.
Man bija melni mati un čolka. Tagad mani dabīgie mati (blondi) un daļēja čolka, haha
Toreiz nebija viegli, bet dzīvē noteikti bija mazāk atbildības, jo mācījos tikai vidusskolā, kur es īpaši neiespringu.
Nebija satraukumu par rēķinu nomaksām un you know, adult stuff. Bija tikai iekšējās dvēseles drāmas un sāpītes.
Man nebija ne jausmas par ko es gribu kļūt ­"kad izaugšu", bet arī tagad, kad man nu jau rīt būs 28gadi, es nezinu par ko es gribu kļūt.
Šis jautājums ir tikai sarežģījies ar gadiem. Atceroties sevi 10 gadus atpakaļ, liekas, ka mani šis jautājums arī īpaši nesatrauca, jo man likās, ka viss kaut kā jau pats no sevis nokārtosies, bet cik es maz zināju un nesapratu, cik smags darbs ir jāieliek, lai par kaut ko kļūtu. Es nebiju iemācījusies smagi strādāt un mācīties, jo man skolā bija haļava, domāju, ka man lika labas atzīmes, jo es mācēju labi runāt un kā jau zivs ūdenī izslīdēt no nepatīkamām situācijām, kādēļ nepildīju mājas darbus un neieliku vairāk pūles savos darbiņos, ja es būtu jau tad centusies un smagi strādājusi, varbūt es būtu kaut kas vairāk nekā esmu šodien.
Bet nav ko spriest, kā būtu, ja būtu.
Tas ko es zinu tagad, ir daudz, ļoti daudz, varbūt pat vairāk nekā citi mani vienaudži ar maģistra grādu. Tas jau ir labi, ka viņiem tāds ir un ir profesionāļi kādā jomā.
Es, savukārt, esmu cits gadījums. Mani vienmēr ir interesējis viss. Viss, kas man ir apkārt šajā maģiskajā pasaulē. Es izglītoju sevi pēdējo 10 gadu laikā ļoti daudz jomās... gadu laikā, kļuvu par profesionālu floristu, ziedu veikala vadītāju, menedžēju interneta veikalu, nodarbojos ar personāla atlasi un apmācībām, ar pavaddokumentu un grāmatvedības dokumentiem, ļoti nedaudz pieskāros mārketingam un sociālajiem tīkliem, bet ļoti minimāli. Attīstīju savas angļu valodas zināšanas uz superlīmeni, par kur pašai prieks un lepnums, nodarbojos arī pārtikas industrijā, kā pavārs un pārdevējs, esmu ieguvusi neatņemamas zināšanas par pārtiku, iemācījos gatavot ļoti garšīgi un daudzveidīgi, galvenais super Veselīgi! Jā, es lepojos, cik dažāda man dzīve bijusi, esmu ieguvusi ļoti daudz :)
Protams, ka 10 gadus atpakaļ man bija citi sapņi un ilūzijas, dažas no tām ir šo baltdien, jā. 10 gadi ļoti daudz maina.
Mana pirmā dekāde, pieaugušo pasaulē jau ir nodzīvota un es jūtos veca šo rakstot. Jaunāka jau nepalieku, haha.
Lai vai cik liels lepnums par paveikto man nebūtu skatoties atpakaļ, man tomēr ir skumji, skumji, ka nemācēju smagu darbu agrāk, skumji, ka necīnījos par daudz ko līdz galam, skumji, ieslēdzu savu skaisto naivumu zelta būrītī. Skumji, ka tik daudz enerģijas ieliku nepareizajos un pilnīgi random cilvēkos. Skumji, ka laiku nevaru pagriezt atpakaļ un sākt no jauna.
Es gribēju būt viskautkas cits, nevis tas, kas esmu tagad. Tāpēc tāda pirms dzimšanas dienas drūmā noskaņa ir uznākusi, jo tas kas es esmu tagad jau nav slikti, es joprojām neesmu apstājusies un dzenos tik uz priekšu, man joprojām ir kaut kādi mērķīši un sapņi.
Es joprojām lasu grāmatas un rakstu dzeju. Kā savos 18 gados tā savos 28 gados, dzejnieks un grāmatu tārps manī nav nomiris.
Jā, nu tad, rīt iedzersim pa glāzei, par nākamo dekādi pieaugušo pasaulē!


P.s. priecē gan tas, ka vairs neraudu par katru sīkumu kā toreiz, jā :D