Secināju tikko, ka jāpieraksta VISAS mazās lietiņas,kuras gribas darīt sarakstā
Lai neaizmirstos
Pilnīgā random secībā man to do tuvākajai nākotnei:

*Sakārtot kompi, sašķirot bildes, viģikus, sataisīt mapi, bildēs, kuras izprintēšu (dažas dienas mēnes)
*izprintēt reizi mēnesī pāris bildes
*nopirkt kādu foto rāmi un foto albumu (laika gaitā)
*sportot 3x nedēļā
*katru dienu uzrakstīt vakarā kādu dzejas rindiņu
*katru otro vakaru adīt zeķes skatoties kaut ko lietderīgu netflixā vai youtubē
*plānot vakariņas/pusdienas nedēļai uz priekšu
*izveidot plānu,kad veltīt laiku mājas tīrīšanai un sevis kopšanas rituāliem (1-2 dienas nedēļā)
*ieplānot reizi nedēļā slinko dienu (varbūt iekļaut tur mandalu krāsošanu)
*reizi mēnesī uztaisīt kādu interesantu meikapu un fotosesiju
*izveidot sev dienas plānu
*izveidot sev tuvāko 2 nedēļu plānu saskaņā ar darba grafiku
*un pie tā visa pieturēties!!!
*šī mēneša laikā nopirkt autovadīšanas mācību grāmatu.
*pēc tam katru otro vakaru mācīties

nu tā kaut ka. vismaz skice man šīm mēnesim un maybe nākamajam mēnesim man ir gatava
esmu sapratusi, ka šādu saraksta izlikšana šeit vai uz papīra, palīdz man actually pietureties pie plāna un neaizmirst lietas, jo ikdienas steigā mes tik bieži aizmirstam mazās svarīgās lietiņas, kuras tik ļoti gribam izdarīt
un vienmēr galvā doma, ajj citu dienu gan jau paspēšu
nē. atlikt var visu mūžu.
ir jādara tagad un tūlīt
un jāsniedz sev tā kaifa sajūta, kad vari savā to-do lista ielikt check pointu, ka esi to izdarījis
tas taču ir tik satisfying

piem,šodien pabeidzu sen gribētu lietu, iztīrīju savu youtube like sadaļu, nu tik daudz sūdi tur bija sakrājušies, tagad tikai jauka mūziciņa, kas man tiešām patīk :)
jā, saraksti, to-do listes, tiešām palīdz sevi disciplinēt.
Esmu sapratusi, ka disciplīna dzīvē ir tik ļoti svarīga, jo bez tās tiešām nekas nekustas uz priekšu dzīvē.
Viss stagnē un prokrastinācijā ieslīgt ir TTTIIIIK nenormāli viegli, un tad tu dzīvo žēlabās, žēlo sevi, ka neesi neko sasniedzis, ka neesi izdarījis pat mazos darbiņus..
Nez, man vecāki disciplīnu neiemācīja, bet viņi centās, man vienkāršu spuras bija lielākas nekā viņu disciplīna. Mammītei sirds mīksta un man pusaudžu gados labi padevās spēlēt uz mātes jūtām. Es gan ar to nelepojos. Es arī tagad varu spēlēt uz cilvēku jūtām viņiem pat nemanot, bet man kauns, ka man ir šāda spēja, jo es zinu, ka ir cilvēki, kuri tāpat kā es apzināt savu talantu meistarīgi manipulēt ar cilvēkiem un viņi tā arī dara. Es izvēlos nebūt kretīns, jautāsit kādēļ, ne?
Jo, pirmkārt, es esmu empāts, un es pati uz savas ādas esmu izjutusi kā tas ir kad tevi apčakarē un smagi, otrkārt, tas būtu vieglākais ceļš kā sasniegt kaut ko dzīvē, bet no negodīgi iegūtiem augļiem nav nekad tā prieka, tāpēc es izvēlos iet godīgu dzīves ceļu.
Atgriežoties pie pašdisciplīnas.. Viss ir vienkārši. Viss ir tavā galvā, jā, ir cilvēki, kam vecāki ir iebiedējuši un ieaudzinājuši disciplīnu, bet skaistāk jau ir pašam sev to iemācīt, manuprāt, tas parāda, ka tev ir raksturs, ka esi stiprs. BET es nesaku, ka tiem, kam disciplīna ir iemācīta nav stipra, tie cilvēki arī ir stipri.
Es apzinos sevi, es esmu stipra raksturā, mani dzīve ir pamatīgi norūdījusi un es jūtos gatava sevi izaicināt un vēl vairāk sevi disciplinēt.
Draugi no malas teiktu, ka ojj tu jau tā esi baigā kontrolē, jo tur tev tur tā diēta un tamlīdzīgi, bet es teikšu godīgi es nejūtos tā, ka baigi sevi ierobežotu.
For fuck sake es tagad rakstu šo un dzeru aliņu, un vakar ēdu kūkas, kur tad ir tā mana pašdisciplīna? :D Es atļauju sev pārāk daudz. Nē, nu vajag jau reizēm sevi palutināt, bet ja gribas konkrētus rezultātus, tad arī konkrētas robežas jānosaka sevis lutināšanai :)
Principā laikam viss ko gribēju teikt. Es tagad pati sevi izaicinu, sastādīt sarakstus un turēties pie tiem, jo teikšu godīgi, nekad man tas tā līdz galam nav izdevies. Vienmēr kaut kādā brīdī padodos, bet ja arī šoreiz kaut kādā brīdī padošos, galvenais neieslīgt sevis ienīšanā,vienkārši jāatrod sev cita nodarbe un veids.
Es izvēlējos sarakstus, to-do listes, jo es vienmēr savās domās, nu galvā, i mean, veidoju tādas to-do listes un tad atzīmēju sev domās, kas izdarīs uun kas ne, bet tur galviņā/prātiņā ātri šie saraksti nodziest. Tāds, kurš man būtu visu laiku acu priekšā atkal nenodziest.
nu tā kaut kā, pa maziņam, pa bišķiņam, soli pa solim, jākustas uz priekšu
lēnām brauksi tālāk tiksi :)