Pēdējā laikā ļoti daudz strādāju ar savu galvu un saprotu, ka problēmas un traumas man netrūkst...
Protams, nekad jau negribas skaļi runāt par nepatīkamām atmiņām un lietām, kas sāpinājušas bērnībā un pusaudžu gados, bet vajag.
Vajag sevi no šīm mazākām vai lielākām traumām sadziedēt, jo tās ietekmē tomēr manu ikdienu, darbības un komunikāciju.
Ietekmē to, no kā man rodas trauksme, slikti garastāvokļi vai depresīvas domas.
Man tik ļoti patīk sarunāties ar D., jo viņš tik lieliski palīdz man redzēt lietas, kuras likās sadzijušas un kaut kur malā noliktas, bet tomēr runājot par tām skaļi asaras acīs sariešas. Tālāk jau seko secinājumi un atklāsmes, ka tomēr nekas nav sadzijis, bet vienkārši nostumts malā, kā ar visu negatīvo pieredzi, kas uzņemta dzīves laikā. Jā. Ar viņu, varu runāt stundām ilgi. Arī es viņam palīdzu atrisināt jautājumus un ieraudzīt lietas no malas. Tā mēs viens otru te psiho-analizējam, atbalstam un mēģinām mentāli augt stiprāki.
Maziem solīšiem jau sanāk.
Pēc visa, kas izrunāts, liekas, ka es biju pazudusi pati sevī gadiem ilgi... Kaut kur dziļi noslēpusies, aiz miljons maskām.
Kaut kā šķiet, ka tagad redzu, savu patieso es nākam man pretī, es jūtu, ka drīz jau mēs satiksimies.
Es jūtu, ka jāturpina šīs sarunas. Tomēr cik burvīgi ir sarunāties un ieskatīties dziļi sevī, saprast savu būtību, unikalitāti.
Bēdīgi gan ir apzināties, ka es mentāli nevesels, vienmēr domāju, ka man tomēr vairāk vai mazāk viss ir kartībā ar galviņu, bet jūtu, ka tomēr nav.
Nekas, es dziedināšos un iespējams, sev uz dzimšanas dienu uzdāvināšu terapijas sesiju.
Stulbi tomēr, ka iesāku un nepabeidzu. Jāturpina un jāpabeidz.
Arī mentālā veselība jāliek pirmajā vietās dzīves prioritātēs :)