Viens no terapeites ieteikumiem ir pierakstīt lietas.
Take notes. Es par šo lietu tā aizdomājos un patiesībā svarīgi ir tiešām pierakstīt katru mazāko domu.
Ņemot vērā cik ļoti darbīgs prāts man ir, ka esmu dziļdomātāja (pēc terapeites vārdiem), tad man šīs domas ir jāpieraksta un es cenšos (glužī nerakstu cibā, jo ne vienmēr varu saņemties paņemt kompi un rakstīt, bet pierakstu kladītē)
Dienas laikā, like katru dienu, man ir desmitiem atklāsmes, nu tādas filozofiskas, par dzīvi, par sevi utt, ko man vajadzētu darīt, lai turpinātu augt, galvā piefiksēju, ko man saka cilvēki, kas man ir apkārt... Bet es to visu nepierakstu fiziski un tad beigās es nesaprotu, kādēļ man ir skumji un depresīvi.
Dienas beigās mani jau ir pārņēmušas jaunas un citas eksistenciālas domas galvā un es jau par iepriekšējām esmu aizmirsusi, bet emocijas par to visu paliek, ko izdomāju. šis ir ceļš uz problēmas sakni un es to jūtu. Kā arī es daudzas lietas aizmirstu, īpaši sarunas ar darba kolēģiem, piemēram.
Es aizlidoju, fantazēju daudz arī. Which is great, bet uz zemes arī vajag nosēsties.
Noklausījos stundu garu lekciju YT par šo IFS metodi, kuru terapeite ar mani izmanto terapijā un esam atklājušas jau vairākas daļiņas manī, kas dzīvo.
Man gan ļoti interesē atrast to true Self, bet līdz tam jātiek.
Šobrīd atklātās personības, kas manī mīt ir:
prokrastinators (pusaudžu vecumā)
perfekcioniste (vecāks cilvēks, gluži kā mamma)
bailīgs vientuļnieks (bērns 4-5 gadu vecumā)
Laikam bija vēl, bet es nespēju atcerēties.
Interesanti, ka katra no šīm personībām mēģina manu true Self pasargāt, katrai no tām, gan ir savas metodes
iekšējais pusaudzis ir tāds rebelis un uzmet mīksto visam, lai nebūtu jāriskē
perfekcioniste mamma ir ļoti barga un nosoda mani, ja neko nedaru vai neizdaru lietas pareizi
emocionālais bērns, cenšas izpatikt cilvēkiem, lai justos mīlēts (people pleaser)
un tam visam apakšā ir traumas, jā. bērnības trauma, būt atraidītai/nemīlētai
pusaudžu gadu trauma, no motivācijas un disciplīnas neiegūšasnas
un nu perfekcionistes trauma ir nākusi ar no laika gala, tai ir sajūta, ka nekad neesi pietiekami laba.
ajj,vēl daudz ir pie kā strādāt un ir daudz ko risināt un atpiņķerēt, bet progress ir.
Mana šī vakara lielākā atklāsme ir, ka man laikam palīdz tāda stingra laika plānošana jeb apziņa, ka man nav laika daudz un lietas jāizdara.
Jādod visam termiņš, lai dabūtu to drive darīt lietas un pabeigt. Gluži, kā skolā, kad ir referātam nodošanas termiņš un tad pēdējā brīdī uzraksti un principa tā es dzīvoju, jau ilgu laiku, visu daru pēdējā brīdī, arī veļu mazgāju, tad, kad ir pēdējais brīdis to izarīt, lai darba drēbes paspētu izžūt līdz rītam.
Ja man ir ierobežots laiks, man vieglāķ to pašdiciplīnu uzturēt, bet dienas plāna sarakstīšana arī nepalīdz.
Esmu mēģinājusi un ja mans prokrastinators pamostas, tad saraksts nonāk miskastē un es daru ko citu.
Tāpēc, es nezinu, kā pašdisciplinēt sevi, pagaidām, bet jūtu, ka esmu tuvu. Liekas, jau smieklīgi no vienas puses. Kā var pieaugušam cilvēkam būt TIK grūti pieelties no rīta, ieiet dušā, uztaisīt kafiju... bet man ir grūti, jau gadiem. brīvdienām man vajag 2 stundas, lai izkāptu no gultas, vajag laiku, lai saņemtos nomazgāties, vajag laiku, lai saņemtos paēst, iet skriet... man pilnībā viss prasa tādu mentālo saņemšanos.. un tad man dienas paskrien un laiks ir pazaudēts, tikai mēģinot sevi piespiest... Bēdīgi, bet es to atzīstu un mēģināšu pie tā strādāt. Nepalīdz arī tas, ka ja kādam pasaku, aj man šodien slinkā diena neko nedaru, visi mani mierina un saka, akk vajag arī tādas dienas.. bet nē! tādas dienas nevajag katru dienu, tāpēc lūdzu, nākamreiz sakiet man pretējo, ka jāsaņemās.
jo kritiscisms no tuvajiem arī palīdz, sāp, bet palīdz piecelt savu pakaļu.
Joprojām mocos arī ar koncentrēšanās spējām, man ir kādas 5 grāmatas uz galda, gribu izlasīt un izzināt visas, bet nespēju pieķerties lasīt un koncentrēties.
Arī tas jāmaina.
Anyhow, jau par daudz atkal te muldu, jāiet gulēt un jāmēģina produktīvi pavadīt brīvdienu.
