Vakariņas
Šodien nomira omīte. Pat trīs mēneši nav pagājuši, kopš vectētiņa nāves. Kopā mūžu nodzīvoja un aizgāja arī gandrīz reizē. Ar tēti un tēta brāli uz maiņām sēdējām pie mirstošās omītes. Līdz pašām beigām viņa bija pie apziņas, labi, ka nekas nesāpēja. Tikai auksti kļuva. Arvien aukstāk un aukstāk. Līdz viņa nodzisa. Tētis bija blakus.
Pēc tam, kad omītes ķermenis bija aizvests, tētis un tēta brālis devušies projām, es viena pati paliku vecvecāku dzīvoklī. Sameklēju omītei bēru drēbes, mazliet sakopu istabas. Un taču vēl tikai nupat mēs ar omīti abas kopā meklējām bēru drēbes vectētiņam. Kaut kā sanācis, ka mūsu ģimenes mirušie - mamma, vectētiņš, omīte - mūžībai saposti pēc manas gaumes. Nē, patiesībā, tumšo uzvalku vectētiņam vilkt gribēja omīte, es būt viņu glabājusi zilpelēkajā uzvalkā ar sīkajām svītriņām. Omītei izvēlējos raibu vasaras kleitu, kas viņai bija mugurā, kad Parkā svinējām vectētiņa deviņdesmito dzimšanas dienu. Plāna, raiba kleitiņa. Man likās, ka mūžībā omītei varētu būt vēsi, un sameklēju gaišu adītu jaku. Un gaišas kurpes.
Guļamistaba, kurā omīte pavadīja sava mūžu pēdējās dienas, smaržo pēc slimības, pēc nāves, tikai drēbju skapis - pēc dzīves. Tur viss vēl omītes pašas kārtots, locīts. Plastmasas maisiņos salikta apakšveļa, drēbju atgriezumi, kabatlakatiņi, visādi sīki nieciņi. Un visiem maisiņiem aizsieti mezgli. Skapja augšējos plauktos ir noslēpumainas paciņas, pārsietas ar gaišām aukliņām, tur iekšā kaut kādi veci dokumenti, vēstules. Vēl ir fotogrāfiju albumi, kurpju kastes, ne reizi nevilkti vīriešu krekli arvien vēl veikala iesaiņojumā. Omītes rokassomiņas, kažokādas apkakle, ko ziemā likt virs mēteļa. Omītes dzīve, vectētiņa dzīve. Divu cilvēku drēbes un saimniecības mantas.
Saklāju viņu gultu, nomazgāju virtuvē traukus. Tikmēr lēnām nāca vakars, dzīvoklī kļuva tumšāk, skumjāk. Kārtošanu pabeigusi, izdarīju kaut ko ļoti bērnišķīgu, bet man svarīgu. Paņēmu no ledusskapja doktordesu un uzsmērēju sev desmaizīti. Uzvārīju tēju, atvēru plūmju kopota burku un paēdu pēdējās vakariņas kopā ar saviem vecvecākiem. Kaut arī viņu vairs nebija klāt redzamā veidā, desmaizīte garšoja tiešie tāpat kā manas bērnības laimīgās sviestmaizes, tās, kuras man taisīja vectētiņš un omīte. Sēdēju tukšajā dzīvoklī vēl labu brīdi, pie galda tajā vietā, kas kādreiz skaitījās manējā. Mazliet palasīju kādu grāmatplauktā atrastu grāmatu. Vienkārši kādu brīdi man vajadzēja vēl pie viņiem paciemoties. Viņu mājās - pie Lidijas un Alberta, pie maniem vecvecākiem.
Gāju projām, kad saule jau bija norietējusi. Un ļāvu viņiem arī iet.