chrono -

Iespējams. Materiālisms gan ir sistēma, kurā ir mazāk mainīgo (nav nepieciešams ieviest Dieva un dvēseles jēdzienus) un tā sekmīgi korelē ar mūsu maņām novērojamo ikdienā. Ja ne gluži falsificēt, tad iedragāt to noteikti var (piemēram, telepātija). Tikai līdz es šim neesmu manījis kādu to izdarām un tikmēr pieturos pie tās.

''Iespējams. Materiālisms gan ir sistēma, kurā ir mazāk mainīgo (nav nepieciešams ieviest Dieva un dvēseles jēdzienus) un tā sekmīgi korelē ar mūsu maņām novērojamo ikdienā.''

Nevis ''musu'', bet taviem novērojumiem. Realitātei piemīt aspekti, par kuriem naturālismam nav nekā sakām. Estētiskas un ētiskas vērtības būtu galvenā acīmredzamā lieta. Zinātnes kā vienīgas izziņas metodes apoloģēti vai nu pilnībā noraida, ka šādas vērtības objektīvi pastāv, jo tas neiekļaujas materiālisma ideoloģijā vai izmanto relatīvisma cop-outu un ne jau tāpēc, ka tā būtu valīda un praktiska pozīcija.
Dieva un dvēseles jēdzieni pat nav obligāti materiālisma noraidīšanai, pie tam to interpretācija ļoti mainās no cilvēka izpratnes un intelekta līmeņa. Dabiski, ka interneta ateistu būvētais salmu Dievs (as in episkais debesu bārdvīrs, jo obviously, Mikelandželo freska ir jāuztver burtiski) ir grotesks un nepārliecinošs, tieši tāpēc tādi cilvēki Davkins vai Hariss nekad nekonfrontējas ar reliģioziem intelektuāļiem/metafiziķiem, bet visādiem low-hanging-fruit fundijiem, kurus viegli padarīt smieklīgus.

''Abas minētās premisas reizē varētu falsificēt, piemēram, uzticami parādot dvēseļu (as commonly imagined) eksistenci.''

Nē, nevar, jo līdzko ''dvēsele'' tiktu detektēta, tā tiktu aprakstīta ar scientifisku mambo-džambo un pasludināta par vienu no matērijas veidiem. Pareizāk sakot, šāda detektēšana nav iespējama a priori, jo materiālisms vadās pēc cirkulāras loģikas ''visu, ko var detektēt, ir materiāls''. Savukārt, ja tam nevar piemērot kādu formālu zinātnisku aprakstu, tad vienkārši izmantojam relatīvisma/nolieguma kārti.

Tā pie reizes arī ir pirmā no manām premisām: teritorijas "zemākais stāvs" jeb pamatlīmenis ir monistisks (unitārs kategoriju līmenī). Piedevām, manuprāt, šobrīd ar lielu varbūtību var teikt, ka šim pamatlīmenim nav mentālu īpašību (otrā premisa).

Parunājot ar cilvēkiem, kas ir studējuši teoloģiju, man ir radies priekštats, ka šajos daudzajos gadsimtos, kopš kristietība ir bijusi, tā ir noslīpēta pietiekoši, lai daudzām acīmredzamajām pretrunām būtu rasti ielāpi vai skaidrojumi, kas nav pretrunā ar pašas kristietības premisām. To cik ļoti tas viss no malas var izskatīties wtf, it sevišķi ateistam, tas ir cits jautājums.

Man šīs abas lietas ir wtf, bet tas neiet pretī sistēmas likumiem, kuras viena no premisām ir "dievs ir visvarens u.tml." Un tām abām ir izvērsti skaidrojumi, kurus gan kristietis-parastais diez vai spēs pastāstīt. Citādāk jau man tā sevis upurēšana, piemēram, izklausās vairāk pēc psihiskas slimības izpausmes, kas nez kamdēļ tiek cildināta un slavēta kristiešu vidū.

Nu a no kurienes tie absolūtisti to morāles karkasu dabīja?

Attiecībā uz ētiku/morāli mana attieksme nav "šito zinātne nevar izpētīt, tāpēc relatīvisms", bet gan "zinātne to var izpētīt un ētisko reālismu var iegūt arī strikti materiālistiskā uzstādījumā".

Tas relatīvisms, ko Tu piedēvē zinātnei, ir salmu vīrs. Tas, ka morāle nepastāv ārpus aģenta un viņa attiecībām ar vidi, nenozīmē, ka nav tīri praktiski labākas vai sliktākas morāles sistēmas, pēc kuras dzīvot un, ka mēs neticam tādai. Labāks vai sliktāks šajā gadījumā izriet no tā, ka mēs gribam dzīvot, gribam dzīvot labi un dzīvojam sabiedrībā. Absolūtisti neieviesa, ka nogalināt vai zagt ir slikti, viņi tikai aprakstīja vārdos to, kas ir tikai un vienīgi loģiski dzīvojot citu vidū.

Loģika izmanto arī tādu operatoru kā "un", varbūt Tev ir jāiepazīstas ar to, pirms izrauj pusi teikuma no konteksta. Morāle katram ir individuāla un drusku citādāka, bet tās izveide ir mijiedarbība ar apkārtējo sabiedrību un bioloģija. Tie abi ir pietiekoši objektīvi apstākļi, kas veido to un no tā arī izriet, ka ir labākas un sliktākas morāles sistēmas, jo ir rīcību/attieksmju kopums, ka būs sliktāks sabiedrībai un indivīdam un rīcību/attieksmju kopums, kas būs labākas.

Protams, un šīs visas tradicionālās morāles sistēmas to, kas ir "labs" iegūst... kā? Tici man, ne jau man vienīgajam "neslepkavot" liekas loģiski, tikai ir cilvēki, kuriem laikam vajag kādu absolūtu morāles sistēmu, pie kuras vadīties, lai viņi arī pie šāda uzskata pieturētos.

Nu labi, pastāv labais. Kas tas ir? Kā atšķirsi no pārējā?