aizdomājos par pusmūža krīzes jēdzienu un par to, kāpēc tas tiek tik ļoti nicināts. principā cilvēks apjauš, ka līdz šim ir plivinājies kā sūds āliņģī, dzīvojis mehāniskāk, nekā būtu gribējies, vai arī vienkārši izjūt apnikumu un riebumu pret miljons reizes atkārtotām darbībām, kas nebūt nav pārsteidzoši - pārsteidzošāk būtu, ja tas nenotiktu. attiecīgi, cilvēks sāk kaut kā nebūt kūļāties, spirināties un mainīt nevēlamos apstākļus, kas manā grāmatā vienmēr ir laba lieta.

kā parasti, aizdomājos par savu māti. no malas varētu padomāt, ka viņa dzīvo permanentā pusmūža krīzē kopš, nez, tricāra, ja ne visu mūžu. nu bet a ko viņai darīt? nākamos 40 gadus vārīt boršču un skatīties vienu seriālu pēc otra? krist uz nerviem bērniem? tīties palagā un rāpot uz kapiem?