Ūūlę ([info]chimera) rakstīja,
@ 2017-11-02 09:36:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
aizdomājos par pusmūža krīzes jēdzienu un par to, kāpēc tas tiek tik ļoti nicināts. principā cilvēks apjauš, ka līdz šim ir plivinājies kā sūds āliņģī, dzīvojis mehāniskāk, nekā būtu gribējies, vai arī vienkārši izjūt apnikumu un riebumu pret miljons reizes atkārtotām darbībām, kas nebūt nav pārsteidzoši - pārsteidzošāk būtu, ja tas nenotiktu. attiecīgi, cilvēks sāk kaut kā nebūt kūļāties, spirināties un mainīt nevēlamos apstākļus, kas manā grāmatā vienmēr ir laba lieta.

kā parasti, aizdomājos par savu māti. no malas varētu padomāt, ka viņa dzīvo permanentā pusmūža krīzē kopš, nez, tricāra, ja ne visu mūžu. nu bet a ko viņai darīt? nākamos 40 gadus vārīt boršču un skatīties vienu seriālu pēc otra? krist uz nerviem bērniem? tīties palagā un rāpot uz kapiem?


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]pikaczu
2017-11-02 11:27 (saite)
pēkšņi sākt dejot tango vai skriet maratonus būtu šīs parādības pozitīvā puse, pēkšņi kļūt par "instagram zaķi" un mangot internetā laikus ar savas pēcpuses portretiem saulrietā ir dažreiz mazliet komiski, bet pieņemsim, ka motivācija ir kļūt par iedvesmu citiem un nekas cits ;)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?