antarctica starts here
2. Novembris 2017
09:36
aizdomājos par pusmūža krīzes jēdzienu un par to, kāpēc tas tiek tik ļoti nicināts. principā cilvēks apjauš, ka līdz šim ir plivinājies kā sūds āliņģī, dzīvojis mehāniskāk, nekā būtu gribējies, vai arī vienkārši izjūt apnikumu un riebumu pret miljons reizes atkārtotām darbībām, kas nebūt nav pārsteidzoši - pārsteidzošāk būtu, ja tas nenotiktu. attiecīgi, cilvēks sāk kaut kā nebūt kūļāties, spirināties un mainīt nevēlamos apstākļus, kas manā grāmatā vienmēr ir laba lieta.
kā parasti, aizdomājos par savu māti. no malas varētu padomāt, ka viņa dzīvo permanentā pusmūža krīzē kopš, nez, tricāra, ja ne visu mūžu. nu bet a ko viņai darīt? nākamos 40 gadus vārīt boršču un skatīties vienu seriālu pēc otra? krist uz nerviem bērniem? tīties palagā un rāpot uz kapiem?
13:30
/garāmskrienot/ sakarā ar haju "caur ērkšķiem uz..." sakarā - kur problēma?
apzinātas ļaunprātības noteikti ir vairāk pat jaunajā "saimnieks meklē sievu" sezonā (pa kluso sabarot netīkamu saimnieku ar caurejas zālēm, lai izbeigtu garlaicīgu randiņu vai romantiska randiņa vietā izvizināt meiteni caurā laivā, un kad tā nogrimst, likt peldēt uz otru krastu pašai visā kleitā un meikapā).
kopumā es nekoķetējot atzīstu, ka man "neētiski" nav arguments, un es arī īsti nesaprotu, ko tas nozīmē. ja pašas dalībnieces tagad stāstītu, ka šovs ir nācis viņām par sliktu - cita lieta. patronizēt viņas aļa "nabadzītes nejēdz, ko dara" ir tizli.
nu, izvarošanas stāsti #metoo. nu, bezzobu smaidi un nodzertas sejas - ja es ieraugu to tv ekrānā, nevis autobusu pieturā, man pēkšņi jājūtas šokētai?