uzstādīju jaunu rekordu - dabūju smagākās paģiras pēdējā desmitgadē, pat neesot pieļurbājusies (piektdienas vakara gaitā ļ. nesteidzīgi izmalkoju 2,5 glāzes vīna, atbraucu mājās, izdzēru divas tējas, iztīrīju zobus un devos gulēt skaidra kā stikliņš, lai nākamajā rītā pamostos uz nāves gultas. man pat sāpēja galva, un man nekad nesāp galva, pat tad, kad biju dabūjusi ar šūpolēm pa pieri! jutos resna un recekļaina, jutu, ka es esmu sūds, mana dzīve ir sūds, un visa pasaule ir ne mazāks sūds*. kad tas pāriet (ap vieniem dienā šajā konkrētajā gadījumā), protams, ir ārprātīga vēlme kaut ko steidzami, steidzami darīt, lai viss kļūtu mazāk nožēlojami (kas nav slikti), taču apbrīnoju to cilvēku gara spēku, kas spēj sev to nodarīt regulāri.

*es tik tiešām esmu droša, ka šī sajūta ir vismaz puses cibiņu ierakstu un komentāru pamatā