#ziemassvētki pārdomu laiks

z-svētki man besījuši kopā bērnības/agrīnās jaunības, jo tas bija totāls "palle viens pats pasaulē" vakars (mana ģimene tos nesvin, jo nav ticīga, latviska un tajā ir ļ. maz cilvēku; dāvanas mums nesa uz jauno gadu, un ziemassvētki vnk bija vakars, kad visi draugi bija kaut kur prom).

un joprojām tas ir vakars, kad jūtos maksimāli disociēta (šogad arī bezjēgā pārstrādājusies pie viena). vēl tas ir vakars, kad kompulsīvi gribas satikt cilvēkus, bet neviena jau navzz.

ar tiem cilvēkiem vispār kaut kā neiet. tais laikos, kad m. vēl nebija kļuvis antisociāls, es varēju vēsi parazitēt uz viņa rēķina un tikt pie minimālās komunikācijas devas, īpašas pūles nepieliekot. tagad viss ir jādara pašai, un, ja godīgi, brīžiem ir pizģec. cilvēki, izrādās, ir jāizkaro, jāizrauj no viņu otrajām pusēm, sanāksmēm un dīvāniem, kam čista nepietiek motivācijas (skatoties lauku sētu, sapratu, ka man ir pizģec arī ar motivāciju; es gribētu gribēt kaut ko tā, kā viņi grib to traktoru!!). tad ir tādi, kuriem es esmu sagurusi pieslīpēties. un tad /pendža mode on\ ir tā, ka 2007. gadā es cibā rakstīju ko ļoti līdzīgu, un uzreiz uzzīmējās narayana, un jau aiznākamajā dienā mēs bijām apmaldījušās gulbenes rajona mežos, februārī, bez telts, guļammaisa, toties ar šokolādes konfektēm, a tagad labākajā gadījumā tevi pasauks uz krogu \pendža mode off\. šķiet, mazāk drūms stāvoklis ir cilvēkiem ar bērniem, vismaz cibā izklausās spontānāki (ja vien nav nodzīti līdz komai), ķipa kā: klab.lv/users/ululate/321450.html, a moš es vnk esmu infantila un man patīk infantili pavadīt laiku šņuk