Smiltenē ziemā ir pavisam smuki. Viss balts sasnidzis, spīd saulīte, iekšā sprakšķ kamīns, tiek ēsti pīrāgi un ķiršu ķīselis. Darīts nekas liels netiek. Vīrietis strādā pie kompja ar saviem darbiem, es vnk esmu un sevi izklaidēju. Vēlāk aiziesim pie sen nesatiktas draudzenes. Tā ir salauzusi papēdi un sēž mājās ar ģipsi. Smieklīgākais ir tas, ka viņas tēvam ir tas pats :D Bet stulbi ir tas, ka vakardien, ar viņu sarakstoties atcerējos, ka viņai pirms divām dienām bija dzimšanas diena un es viņu neapsveicu! Es reāli jutos drausmīgi, bet nu.. šodien to kompensēšu.

Sēžu gultā, drīzāk, vairāk tā kā guļu, jo joprojām atrodos pidžamiņā, zem segas ar kompi uz vēdera. Laboju drauga drukas kļūdas biznesa plānā un paralēli taisu prezentāciju projektu vadībā par interviju ar kādu no projektu vadītājiem. Es paņēmu un nointervēju Rubi. Viena mana kursa biedrene arī prezentēja par vienu sievieti, kura ir noorganizējusi tikai vienu savu projektu - mācību semināru par dekoratīvo kosmētiku. Taisot prezentāciju, intervējot Rubi, meklējot bildes pa viņas galeriju un batsp sadaļu, kura man bieži vien gļuko, mai pārņēma baigais pozitīvisms. Noskatījos lielāko daļu filmētos video un tas viss man tā kārtīgi pacēla garastāvokli :)
Vienīgi.. kaut kā negribas braukt uz Rīgu. Man ir tikai lekcijas un tās pašas projektu vadības. Ja nepaspēšu tikt galā ar vienu no darbiem... hmm.. tad varbūt pat nebraukšu uz Rīgu. Sakārtošu beidzot māju.
Bet, ja tomēr aizbraukšu, tad tikai tāpēc, lai apskatītos noskatīto dzīvokli Torņkalnā. Atradām vienu foršu, lētu, nelielu, ar malkas apkuri. Bet mēs izdomājām, ka malkas apkuri var pārdzīvot. Esam taču abi bērnībā kurinājuši māju tā ka nemetas :D
Uzrakstīšu arī par darbu. Vakardien bija drausmīga diena. Drausmīga diena. Cilvēki vnk vandās. Sastrīdējos ar vienu klienti. Tā pamatīgi, viņa piedraudēja, ka mani atlaidīs no darba, bet es tikai sasmējos par to :D Tā kā es strādāju vīriešu nodaļā, tad vislielākais bardaks ir ar krekliem, jo visiem gribas taisīt vaļā smuki sapakotās paciņas un tad, kad viņi grib pirkt tās atplēstās paciņas, tad prasa vai nav tāds sapakots, tas nekas, ka paši atplēsuši vaļā pēdējo sapakoto eksemplāru. Es tai sievietei gribēju palīdzēt, gribēju iedot laikojamo kreklu. Viņš bija identisks, bet krāsa cita. Viņa par to uzreiz sāka uz manis bļaut. Gribēju izskaidrot sistēmu kā tas viss notiek un kāpēc dodu laikojamo kreklu, bet viņa pat neklausījās, tik bļāva uz manis un teica, ka man ir drausmīga attieksme, ka viņa ir stāvoklī un, ka viņa no 1d-5d apkalpo klientus un viņa tā nedara, lai es nebojājot viņai dienu ar savu runāšanu un, ja tā turpināšu, lai pasaucu vadītāju. Es viņai atplēsu vaļā kreklu un aizgāju uz otru veikala galu nomierināties. Visu atlikušo vakaru es biju vnk nikna uz visu. Jau domāju, ka gadīsies uz mājām aiznest tās dusmas, bet beigās papļāpāju ar kolēģi, viņa izstāstīja, ka viņai arī tā vienreiz esot bijis un nomierinājos :) Varbūt pie šīs situācijas vainīga biju es, ka gribēju tikai labāk, bet nu.. mani tas vairs īpaši neuztrauc. Man vidēji divas reizes gadā tā notiek, ka sastrīdos ar klientu, jo parādu, ka viņam nav taisnības

Ilgi gaidīju 6dienu, jo zināju, ka man būs mazais meiteņu vakars ierastajā kompānijā - es,mazpeede un eveliina. Nākamā reize, kad mēs šādā kompānijā satiksimies būs ap Ziemassvētkiem, kad</span>mazpeede atgriezīsies no Francijas.
Satikāmies visas pēc saviem darbiņiem ap 21, es ap 21.40 Radio bārā. Beigās secinājām, ka vieta izvēlēta ir baigi labā, jo
* dzērieniem akcija. ņem vienu kokteili otrs nāk līdzi par brīvu! Jauki! :) Izdzērām diezgan :)
* lieliska mūzika, visu laiku gribējās dejot
* atmosfēra
vairāk labumus, iemeslus nevaru izdomāt, vakars vnk :D bet nu jā. tā mēs tur līdz kādiem ~2 vai 3 nosēdējām. Mani diemžēl nolēja
kkāds čalis, kurš bija pienācis pie mums papļāpāt. Tgd savu 6dienas darba formu nevaru izmazgāt. Uz gaišzilās blūzītes smuki,
rōzīgi pleķi, ''mīlīgi'' ne?
Patiesībā, tajā vakarā es konstatēju, ka mēs esam baigi mājsaimnieciskas palikušas. Visu laiku par kkādām receptēm runājām, dzīvokļa
meklēšanām, darbiem, nākotnes plāniem utt. Patiesībā ritīgi pietrūkst tādi meiteņu vakari. Vismaz mēnesī vienu tādu vajag (giggle).

Darbā tuvojas trakais periods. Sāk nākt virsū ziemīši, ok, citiem mirstīgajiem tas liekas baigi tālu, bet tiem mirstīgajiem, kuri ir iesaistīti pārdošanā,
tas liekas velnišķīgi tuvu. Tam visam pa vidu vēl brauc cloppenburga labā roka skatīties kā mēs strādājam. Foršiņi, varēs nedaudz iesvīst :)

ā, es izcepu lazanju! Savu pirmo!  Taisīju pati uz savu galvu :D nopietni, pat receptes.lv neatvēru. man pietika ar to, ka pirms 10gadiem redzēju
kā mans krusttēvs taisīja. Sapratu vienu, tā visa sāls ir sarkanajā mērcē, kura, kā izrādās ir mana favorit! Pašai prieks par sevi. Reizēm sāk likties,
ka varbūt labāk zem pūra neturēt ēdienu gatavošanas sveci. Pagaidām tajā jomā jūtos spēcīga. Laikam man būs šajā ziņā trāpījies mammja labais gēns :)
</span>

Tāda pozitīva sajūta. Rīt tā saucamā pēdējā pirmā studiju diena Turībā. Baigi ātri laiks paskrējis, žēl, ka nesēdēšu šo vienu pusgadu ar savu vismīļāko kursa biedreni, bet nekas. Viņa ir devusies burvīgā ERASMUSā uz Franciju. Lasu viņas blogu, skatos bildes un tāds prieks, ka viņa ir aizbraukusi izbaudīt dzīvi! :) Lepojos, ka par spīti asarām viņa to ir izdarījusi :)
Tagad ar draugu sēžam uz sarkanā dīvāna, katrs savā kompītī spamojam mūsu saražoto video Lattelecom konkursam. Visu laiku domājam ko varētu izdarīt, ko varētu izmainīt, kā savādāk uzrakstīt utt. Forši.. mums vēl priekšā Ideju Kauss. Tur ar gribas uzvarēt, pat ja nesanāks, tāpat realizēsim mūsu ideju :)

Vakardien iesākām divu dienu revīziju. Dzīvoklis pieder drauga krustvecākiem un te pirms tam ir dzīvojis kāds tantuks gados. Mantas nekādas ārā nebija mestas tad nu , kā tiklīdz saņēmām atbildi, ka varam visu izrevidēt tad tik ķērāmies klāt. Gala rezultātā ir pilns viens milzīgs konteineris ar vecām drēbēm. Metām tās pa nakti ārā, kad neviens neredz - pārāk ziņkārīgi kaimiņi (giggle).
Vakardien man zvanīja veselas divas draudzenes un aicināja iet uz krekliem. Abām atteicu, jo revīzija gāja pilnā sparā(savam vīrietim tomēr apsolīju palīdzēt) un galīgi nebija nekāds ballīšu noskaņojums. Viena no viņām man lika justies slikti par to, ka es labāk sakārtoju dzīvokli nekā eju ballēties. Hmm.. reizēm liekas, ka esmu slikta draudzene

Reizēm liekas, kur palika tie laiki, kad visi dzīvojām kojās, gājām gulēt 3.00, taisījām ballītēs, pīpējām zāli pa 4. stāva loga un baidījāmies no apsargiem. Nu jau būs pagājuši 4 gadi!
Šodien no darba braucot mājās kaut kā aizdomājos par to, kā gāja 1. kursā. Pašpārvalde, ballītes, lekcijas, sesija, spontānas idejas, pastaigas -27 grādos, sniega eņģeļu taisīšana Turības priekšā, iešana slidot uz Lido slidotavu, Rubes kūlenis kaut kur Ķengaraga daudzstāveņu rajonā, entie filmu vakari, video filmēšanas, plāni, klaiņošana pa Rīgu utt. Es varētu turpināt daudz un dikti. Tik ļoti krāsaini man ir bijuši šie studiju gadi, bet tagad esam tik pat kā kur nu kurais - attiecībās, laulībā, darbos, ārzemēs, laukos utt. Ir jādzīvo ik mirkli un to mēs darījām un darīsim :)

Sēžu gultā, ēdu neveselīgi pārtiku un priecājos. Nesen kā pasniedzējai nosūtīju savu studiju darbu. savādāk nekā nesanāk viņu satikt, nesakrīt mani brīvie laiki ar viņas konsultācijas laikiem :/ bet, nu lai vai kā, jāķeras klāt prakses atskaitei, tas gan būs "jautrs" darbiņš.
tagad sēžu un gaidu, kad būs 20, lai varētu sākt taisīt Madarai vakariņas - vista siera-karija mērcē ar dārzeņiem. Gribas šodien būt lieliskai ^^

Mācoties Turībā, svarīgākais ko es esmu ieguvusi ir ne tikai izglītība, bet arī bezrobežu draudzība. Patiesībā, tai draudzībai man pat gribētos piešķirt lielāku vērtību, jo tā ir lieta bez kuras ir grūti dzīvot. Tagad, kad es uzzināju, ka mana mīļā jaukā draudzene, kursa biedrene, kolēģe, istabas biedrene utt visticamāk septembrī dosies ERASMUSā es sāku aizdomāties par to, cik vērtīgas ir šīs attiecības. Es ik pa brīdim cenšos iedomāties kā tas būs, septembrī iet uz lekcijām bez viņas un godīgi sakot, es nespēju iedomāties, tas būs tā ļoti dīvaini. Es zinu tikai to, ka man pie datora būs piestiprināta web kamera, kuru es diezgan bieži lietošu. Mēs jau smējāmies, ka mums katru nedēļu būs norunāta kāda konkrēta diena un laiks, kad izrunāsim pilnīgi visu, kas pa nedēļu noticies, jo reāli ir tā, ka tiklīdz kaut kas notiek vai rodas kāds jautājums, tā uzreiz tas viss tiek celts augšā runāts un aprunāts. Bet jā.. rīt ir pēdējā lekcija 3. kursā, tātad viņai pēdējā lekcija vispārībā bakalaura laikā.
Vispārībā man liekas, ka šis būs tāds liels pārmaiņu laiks manā dzīvē. Tāda sajūta, ka kļūšu vēl patstāvīgāka. Nez, redzēs kā būs, parasti šādi mani čuji piepildās.. ;)

Atkal angīna, līdzīga novembra angīnai, bet ne tik traka - slava boga. Mans piemīlīgais klepiņš un grādiņa. Man riebjas tā slimošana, bojā visu dzīvi..
bet nu nekas, turpināšu iet uz lekcijām un darbu. gan jau paralēli ārstējoties to visu draņķību dabūšu nost no sevis.
Ā es taču 4dien aizbraucu uz mājām! Satiku atkal Zani, aizgājām uz Fresko pasēdēt, papļāpāt un nedaudz iedzert. Visu ko izrunājām, izsmējāmies utt. Nākamajā dienā aizgāju pie ārsta, sadeva man visādas zāles palietot un beidzot aizgāju nogriezt matus. No sākuma biju domājusi braukt atpakaļ uz Rīgu tikai 6dien pirms darba, bet tad sapratu, ka es pārāk ļoti gribu redzēt savu vīrieti. Tā nu bez maz vai pa galvu, pa kaklu devos pie viņa. Ak šīs sievietes.. besī viņas.. :D

Atkal esmu mājās, Smiltenē. Neesmu šeit bijusi kopš Ziemassvētkiem. Nekā baigi jaunā te nav. Tik sniegs daudz vairāk kā Rīgā. Vispār šorīt agri no rīta man radās sajūta, ka šajā nedēļas nogalē es satikšu visus tos cilvēkus, kurus neesmu satikusi kādu pusgadu. Viss sākās ar ieiešanu autoostā. Likās, ka pie vienas no biļešu kasēm stāv viena no manām Smiltenes draudzenēm, bet tad nodomāju, ka viņa taču parasti nečirko matus. Sēdēju ārā un soliņa, gaidīju autobusu ar koferi pie sāniem, kad skatos nāk tā pati čirkainā meitene un kā izrādās, tad tā tik tiešām bija mana draudzene un izrādījās, ka viņai blakus otra arī ir meitene, kuru es pazīstu kopš pamatskolas laikiem un visu ko kopā esam sastrādājušas. Mēs visas trīs mēģinam Rīgā satikties jau kopš Septembra. Redz kā sanāca :) Tās trīs stundas bija par maz, lai izrunātu visu to, kas šajā laikā ir noticis, bet pietiekoši, lai neiedziļinātos sīkumos. Tad vēl mammas darbā satiku brāļa sievas māsu, kuru arī neesmu satikusi kopš vasaras un rīt ir paredzēts randiņš ar manu bijušo klases biedreni, Zaķi. Neesmu viņu satikusi kopš tā laika, kad aizbraucu uz Horvātiju vasarā. Tik daudz kas noticis mums abām pa šo laiku. Viņa paspējusi apprecēties un nu jau kādus trīs mēnešus mājās auklē meitiņu. Pietrūkst man tā cilvēka ļoti, ļoti. Ā un man par godu mājās top baigākās vakariņas ^^

Gara, gara diena.. vakardiena tā īsti vēl nemaz nav beigusies. Esmu gulējusi vien kādas 3 vai 4h, bet pilnīgi tā neliekas. Vakar ar meitenēm pa seniem laikiem aizgājām kkur nedaudz paballēt. Tiešām veselu mūžību nekur nebiju bijusi. Bijām L.A., Metro(baigais solo koncerts mums tur sanāca :D ) un Kreklos. Pēc tam aizbraucām līdz mūsu gala Lulū picai. Izrādās, ka tur strādā viens mans paziņa no Smiltenes! Man likās, ka viņš vispār tai pus Daugavai dzīvo. Bet nu lai vai kā, viņam un viņas kolēģei beigās uzrakstījām pateicību, jo viņi mūs ritīgi forši apkalpoja un tā pica bija vnk ārprātā ņammīga. ā un pa nakti, kādos pus8 mums kojās bija ugunsdrošības mācību trauksme (tieši pirms sāka darboties dūmu detektori es sapņoju par mācību trauksmi) visi tādi nekādi cēlās augšā un devās uz sporta zāli. Šovakar pat ziņās rādīja kā mums šorīt gāja! :D

skatos Floating Disco bildes un skaļi smejos :D
Tas kā mēs līdz tam pasākumam tai vakarā nonācām vispār bija fenomenāli! Bet biju pavisam aizmirsusi, ka tapa bilde arī ar pašu šoferi, kurš mūs līdz pasākuma vietai nogādāja. Kā mēs vispār varējām tā uzticēties pilnīgi nepazīstamam čalim?! :D Nē nu ok, ja nu kas, tad es biju gatava lekt ārā kvai no braucošas mašīnas, bet nu tāpat. Man atkal gribas tādu ballīti :)

Šīvakara spārnotākais teiciens ar manu draudzeni - es esmu izsmalcināta egoiste, kura valkā kokvilnas Calvin Klein stringus :D a ko man darīt? :D

Tikai nesen kā pamodos. Vakardien atkaļ jau bijām uz ČBK, bija jauno grupu festivāls - ritīgi patikās. Šoreiz pie sava vīrieša nepaliku, jo zināju, ka es nespēšu no rīta piecelties un doties uz lekcijām, bet gribēšu palikt viņam blakus. Tā visa rezultātā gultā es ielīdu tik piecos no rīta un vispār, kad pirms 10 bija jāceļas, jutos pat tā diezgan labi izgulējusies! Nu ok, trešās lekcijas laikā ar kursa biedreni nācām uz kojām pagulēt un pie viena nogulējām arī ceturto lekciju (blush).
Vakar kreklos satiku arī vienu savu klases biedru - čali, ar kuru man nekad nav bijušas tādas normālas attiecības, jo man viņš vnk nereāli besī. Biju nedaudz izbrīnīta, ka viņš ne tikai ar mani sasveicinājās, bet arī pajautāja kā iet, kas jauns, ko daru utml. Smieklīgāk bija tad, kad viens viņa draugs, arī no koorporācijas, galīgi sadzēries gribēja ar mani dejot un šis viņam tā saka - eu, ko tu dari, tu tā uzmanīgi, viņa ir mana klases biedrene! Ai, bij foršs vakars :)

Jau kādu laiku esmu atpakaļ no ceļojuma uz Horvātiju, bet tikai tagad es esmu saņēmusies, lai par to kaut ko uzrakstītu. Sīki un smalki es neko nerakstīšu, jo tad būs garum gari un nevienam negribēsies lasīt, kur nu man pēc pāris gadiem pārlasīt :D Bet nu vienu es varu teikt droši - tā ir zeme, kurā ir vērts iemīlēties un braukt vēl, un vēlreiz.
Prom ceļojumā es biju 8 dienas un šo dienu laikā bija piedzīvots tik daudz, ka es tikai šodien sapratu to, ka esmu biju pie Adrijas jūras. Vārdsakot es izlēkājos pa viesnīcu mīkstajām gultām, redzēju augstumaugstus kalnus, tā ka ausis krita ciet pa viņiem braucot, redzēju dzirdi zilu ūdeni - jūru un ezerus, pirmo reizi peldējos krāčainā kalna upē un Adrijas jūrā, pirātu kuģī dejoju uz galda un par to dabūju mazo bērnu krekliņu, kurš knapi līda pāri pupiem, redzēju jūras ezi un jūras gurķi, dabuju milzonīgi lielu zilumu(kurš tagad ir violeti dzeltens) uz kreisā augšstilba, redzēju Splitu - balto pilsētu, braucu raftingā pa kalnu upi pamatīgā negaisā, peldējos Balatona ezerā, kur ūdens visur visur VISUR tikai līdz nabai, ēdu astoņkājus, kalmārus, mīdijas un krabi, pagaršoju horvātu neticami garšīgo saldējumu, degustēju vīnus skaisto sieviešu ielejā Egerā, ievēlējos tūkstošs un vienu vēlēšanos braucot pāri visiem jaunajiem tiltiem, pagaršoju horvātu arbūzu no horvātu laukiem - ārprātā ņammīgi, ēdu ungāru milzumlielās gardās pankūkas - nu atkal jau neticami garšīgi, noķēru brūnumu, nosauļoju puspieri, jo otru puse šad tad sedz mati :D un vēl, un vēl, un vēl.. tās ir tādas emocijas, kuras nevar izteikt vārdiem un, kuras nespēj izteikt bildes. Tā ir zeme, kura ir jāredz ikvienam. Neizsakāmi skaista, koša, kura aicina sevī iemīlēties. Ā un es pagaršoju arī rakiju - horvātu tradicionālo dzērienu 8.00 no rīta, bija labs :D laikam tas īsumā būtu viss.. :)

Šovakar man ar veco vidusskolas klasi pasākums pie vienas no klases biedrenēm laukos. Visu iepriekšējo nedēļu par ko tādu es biju stāvā sajūsmā, jo es reti kādu esmu satikusi no vidusskolas laikiem. Man pat vienā brīdī uznāca milzumliela negribēšana uz turieni doties un braukt uz mājām vispārībā. Bet šīs domas man ātri vien pazuda, jo tomēr es gribu +/- visus satikt, pietrūkst :) Gribas papļāpāt. Es tik ceru, ka nebūs plika kopā iedzeršana kā tas mums bija agrāk. Es laikam esmu izaugusi no tiem gadiem :D

Man bija burvīgi jāņi, salīdzinājumā ar pagājušā gada ekstrēmajiem. Pavadītas divas dienas pie jūras. Šķiet, ka pat būšu nedaudz apsvilinājusi seju, neskatoties uz to, ka saule reti vien izlīda no mākoņu apakšas. Meleku līča pludmale ir vienreizēji skaista visā tās garumā. Vietām akmeņaina, klinšaina un vietām atkal līdzena. Tik dažāda, tik skaista un krāsaina. Meža pļavas, kuras tur pat netālu aug pilnas ar jāņu zālēm. Nu izteiktas jāņu dienas pļavas! Gājām tur arī lasīt puķes vaiņagiem, visas pļavas piedziedājām ar dziesmām. Un vispār beigās no tā vaiņaga man sanāca krūms :D Varēju viņu likt galvā divos veidos - tā, lai puķes stāv augšā(tad visiem bija jāsmejas, jo izskatījos pēc brīvības statujas) vai arī tā, ka puķes karājas uz leju un veido man nelielu aizkariņu. Ā un pirms pašas gulētiešanas un saullēkta ar kursa biedreni metām vainagus lielajā, vecajā ozolā. Man pēc otrās reizes palika - tātad pēc diviem gadiem kāzas! Trakumi! Vismaz kursa biedrenei pēc ceturtās ar ieķērās ozolzaros. Un nākamo dienu abas pārsvarā pavadījām uz riteņiem. Aizbraucām līdz sarkanajām klintīm un tur kādu stundu vienkārši nosēdējām pie izskalotā koka. Ignorējām nelielo lietu un tūristus aiz muguras. Mums bija savs chill. Divas dievīgas dienas! Un pats smieklīgākais bija tas, ka tajā nelielajā kompānijā satiku savu kaimiņu! Nemaz nezināju, ka viņš ir divus gadus šķīries, dzīvo tur pat, bet laiž ar citu sievieti :D Ai, viņš bija galīgi smieklīgs :)

Vakardien biju Valmierā uz Pārgaujas ģimnāzijas izlaidumu. Nokavēju puķu došanu! Joprojām nesaprotu kā tas izdevās, jo visu laiku turpat taču atradāmies! Bet nu nekas, beigās savu dāvaniņu abām absolventēm pasniedzu ārā pie skolas un tā bija pat feināk :) Un vispār.. es vakardien sajutos veca! Puķu pasniegšanu gaidīju kopā ar divām meitenēm, kuras vēl tik vidusskolā mācās un ak jel - viņas ir tik jēlas! Vai arī man vienkārši ir vairāk prāta :D Bet nu lai vai kā vakardiena bija izdevusies. Ar vienu izlaidumnieci pasēdējām viņas balkonā. Es zvilnēju šūpuļtīklā, ietinusies pledā, bet viņa tur par blakus uz benķīša. ļoti feini bija. Vēl paspēlējām ģitāriņu un tad vēlāk aizgājām uz krācītēm. Bet nu bāc, vakara gaitā piedzēros. Ne tā drausmīgi, anormāli, ka filma pazūd un gribas tupēt tualetē, bet tā feini, kad ir jautri un gribas darīt visādas muļķības, kā, piemēram rintentiņa uzmešana pie Valletas. Labi gan, ka līdz centram beigu beigās neaizgājām, bet ritentiņš tāpat tika uzmest kādas daudzdzīvokļu mājas pagalmā. Bija forši, man vakardiena ļoti patika un priecājos, ka pēdējā brīdī nepārdomāju. Tas bija tieši tas, kas vajadzīgs - forša kompānija un forša vide ^^