Sēžu gultā, drīzāk, vairāk tā kā guļu, jo joprojām atrodos pidžamiņā, zem segas ar kompi uz vēdera. Laboju drauga drukas kļūdas biznesa plānā un paralēli taisu prezentāciju projektu vadībā par interviju ar kādu no projektu vadītājiem. Es paņēmu un nointervēju Rubi. Viena mana kursa biedrene arī prezentēja par vienu sievieti, kura ir noorganizējusi tikai vienu savu projektu - mācību semināru par dekoratīvo kosmētiku. Taisot prezentāciju, intervējot Rubi, meklējot bildes pa viņas galeriju un batsp sadaļu, kura man bieži vien gļuko, mai pārņēma baigais pozitīvisms. Noskatījos lielāko daļu filmētos video un tas viss man tā kārtīgi pacēla garastāvokli :)
Vienīgi.. kaut kā negribas braukt uz Rīgu. Man ir tikai lekcijas un tās pašas projektu vadības. Ja nepaspēšu tikt galā ar vienu no darbiem... hmm.. tad varbūt pat nebraukšu uz Rīgu. Sakārtošu beidzot māju.
Bet, ja tomēr aizbraukšu, tad tikai tāpēc, lai apskatītos noskatīto dzīvokli Torņkalnā. Atradām vienu foršu, lētu, nelielu, ar malkas apkuri. Bet mēs izdomājām, ka malkas apkuri var pārdzīvot. Esam taču abi bērnībā kurinājuši māju tā ka nemetas :D
Uzrakstīšu arī par darbu. Vakardien bija drausmīga diena. Drausmīga diena. Cilvēki vnk vandās. Sastrīdējos ar vienu klienti. Tā pamatīgi, viņa piedraudēja, ka mani atlaidīs no darba, bet es tikai sasmējos par to :D Tā kā es strādāju vīriešu nodaļā, tad vislielākais bardaks ir ar krekliem, jo visiem gribas taisīt vaļā smuki sapakotās paciņas un tad, kad viņi grib pirkt tās atplēstās paciņas, tad prasa vai nav tāds sapakots, tas nekas, ka paši atplēsuši vaļā pēdējo sapakoto eksemplāru. Es tai sievietei gribēju palīdzēt, gribēju iedot laikojamo kreklu. Viņš bija identisks, bet krāsa cita. Viņa par to uzreiz sāka uz manis bļaut. Gribēju izskaidrot sistēmu kā tas viss notiek un kāpēc dodu laikojamo kreklu, bet viņa pat neklausījās, tik bļāva uz manis un teica, ka man ir drausmīga attieksme, ka viņa ir stāvoklī un, ka viņa no 1d-5d apkalpo klientus un viņa tā nedara, lai es nebojājot viņai dienu ar savu runāšanu un, ja tā turpināšu, lai pasaucu vadītāju. Es viņai atplēsu vaļā kreklu un aizgāju uz otru veikala galu nomierināties. Visu atlikušo vakaru es biju vnk nikna uz visu. Jau domāju, ka gadīsies uz mājām aiznest tās dusmas, bet beigās papļāpāju ar kolēģi, viņa izstāstīja, ka viņai arī tā vienreiz esot bijis un nomierinājos :) Varbūt pie šīs situācijas vainīga biju es, ka gribēju tikai labāk, bet nu.. mani tas vairs īpaši neuztrauc. Man vidēji divas reizes gadā tā notiek, ka sastrīdos ar klientu, jo parādu, ka viņam nav taisnības