Pēdējo dienu atklāsme - lai atrisinātu problēmas un iegūtu atbildes uz visiem samilzušajiem jautājumiem vajag vienkārši parunāt! Savā ziņā nepatīkama, bet ļoti efektīva lieta

Jau kādu laiku esmu atpakaļ no ceļojuma uz Horvātiju, bet tikai tagad es esmu saņēmusies, lai par to kaut ko uzrakstītu. Sīki un smalki es neko nerakstīšu, jo tad būs garum gari un nevienam negribēsies lasīt, kur nu man pēc pāris gadiem pārlasīt :D Bet nu vienu es varu teikt droši - tā ir zeme, kurā ir vērts iemīlēties un braukt vēl, un vēlreiz.
Prom ceļojumā es biju 8 dienas un šo dienu laikā bija piedzīvots tik daudz, ka es tikai šodien sapratu to, ka esmu biju pie Adrijas jūras. Vārdsakot es izlēkājos pa viesnīcu mīkstajām gultām, redzēju augstumaugstus kalnus, tā ka ausis krita ciet pa viņiem braucot, redzēju dzirdi zilu ūdeni - jūru un ezerus, pirmo reizi peldējos krāčainā kalna upē un Adrijas jūrā, pirātu kuģī dejoju uz galda un par to dabūju mazo bērnu krekliņu, kurš knapi līda pāri pupiem, redzēju jūras ezi un jūras gurķi, dabuju milzonīgi lielu zilumu(kurš tagad ir violeti dzeltens) uz kreisā augšstilba, redzēju Splitu - balto pilsētu, braucu raftingā pa kalnu upi pamatīgā negaisā, peldējos Balatona ezerā, kur ūdens visur visur VISUR tikai līdz nabai, ēdu astoņkājus, kalmārus, mīdijas un krabi, pagaršoju horvātu neticami garšīgo saldējumu, degustēju vīnus skaisto sieviešu ielejā Egerā, ievēlējos tūkstošs un vienu vēlēšanos braucot pāri visiem jaunajiem tiltiem, pagaršoju horvātu arbūzu no horvātu laukiem - ārprātā ņammīgi, ēdu ungāru milzumlielās gardās pankūkas - nu atkal jau neticami garšīgi, noķēru brūnumu, nosauļoju puspieri, jo otru puse šad tad sedz mati :D un vēl, un vēl, un vēl.. tās ir tādas emocijas, kuras nevar izteikt vārdiem un, kuras nespēj izteikt bildes. Tā ir zeme, kura ir jāredz ikvienam. Neizsakāmi skaista, koša, kura aicina sevī iemīlēties. Ā un es pagaršoju arī rakiju - horvātu tradicionālo dzērienu 8.00 no rīta, bija labs :D laikam tas īsumā būtu viss.. :)

Paudīšu savu neapmierinātību par Vienības gatves Maxima veikalu - Chinese Town veikalu. Pirms iegāju tur, es Maximā nopirku melnu rokas somiņu (sen jau vajadzēja). Pie kases, kā jau parasti visu preci laiž cauri pa otru pusi vārtiem. Eju iekšā čainīzā un pīkstu. Es ritīgā šokā, zinu jau, ka pie vainas somiņa. Pārdevēja pie kases tikai nosmaida un viss. Ok, staigāju pa čainīzu un skatos vai nav kādas lētas, melnas siksniņzandeles. Jā bija, bet tik 35. un 36. izmēri (manai kursa biedrene būtu stāvā sajūsmā). Nu neko, jāiet vien atpakaļ uz kojām un es zinu, ka vārtos pīkstēšu. Ok, izeju cauri vārtiem, protams, pīkstu. Pieeju pie pārdevējas, dodu savu somiņu, šī tik ar mani runā krieviski, bet es krieviski varu runāt tikai par krūšturiem :D Šī tur ar to somiņu kko darās, saka ka svītru kods pie vainas. Cik es zinu no savas pieredzes, ja pīkstētu svītru kodi, baltas, mīkstas lapiņas, tad visi cilvēki visos veikalos pīkstēti, jo tādi ir arī uz apģērba. Nu ok, pieņemu, ka viņai varētu būt taisnība. Eju cauri vārtiem, atkal pīkstu. Man sanāk ķiķis, eju atkal pie krieviski runājošās tantes un rādu, ka man somiņā ir ielikts pīkstulis, šī tur kko krieviski vervelē vēl pieminot Maximu, es tēloju idioti, ka neko nesaprotu un tad kkāds onkulis lauzītā latviešu valodā pasaka, ka man jāiet uz Maximu, lai šie tur izdarās. Ok. Aizeju uz informācijas centru, a tur tās pārdevējas, kas tur strādā pieceļas un aiziet. Ok. Es stāvu un gaidu, nenāk neviens. Beigās aizgāju pie kases pie vienas meitenes padusmīga izstāstīju savu sāpi un šī mani atbrīvoja no pīkstošā drauga. Bet es nesaprotu.. kā var pie kases strādāt latviski nerunājoša sieviete?! + kā var pie kases aizmirst noņemt pīkstuli?! WTF?!?!

Nezinu kapēc, bet šodien smaidu 2x vairāk!!! ^^
Jūtat kā ārā smaržo pavasaris?! Es Jāāā!!!! ^^

Man šķiet, ka es veselu mūžību neesmu bijusi Cibā, acīmredzot nav bijusi vajadzība un vispār nav bijis laika! Beidzot atkal esmu mājās. Man ir hornisks māju trūkums. Rīga man ir līdz aknām, goda vārds! Gribas mieru, kas te valda. Pietrūkst tas viss.
Bet nu šodien mammas korim jubilejas koncerts. Balle arī būs. No sākuma es pretojos, jo negribēju ne uz kādu balli iet. Man riebjas tās sajūtas, kādas mani tur pārņem - visi tur ir pa pārīšiem a es sēžu malā un tēloju, ka viss ir kārtībā. Tieši tādēļ man nepatīk balles, jo tās ir domātas pāriem. Bet nu beigās mamma mani pierunāja uz viņu aiziet. Cerams, ka nenožēlošu. Patiesībā man ir ļoti daudz kas jādara - jāuzraksta viens referāts un brālis grib, lai palīdzu ar biznesa ideju. Nu nekas, centīšos atpūsties no tā visa..

Patiesībā man jau sen vajadzētu atrasties gultā un jau sapņot kārtējo sapni. Bet nē, šoreiz ir savādāk. Biju Mārupes kultūras namā uz balli. Uz tādu balli, kādas parasti notiek arī Smiltenē, ar galdiņiem, foršu mūziku, dziesmām, kuras neļauj sēdēt malā un tamlīdzīgi. Mēs tur bijām ar savu kompāniju no pašpārvaldes, pārsvarā tie, kuri pa dienu piedalījās JPSa organizēšanā. Izdejojos pietiekami, pacēlu sev nedaudz pašapziņu, protams, paspēju arī paskumt un sapratu, ka gribu vienu lietu sevī mainīt. Lietu, kuru ir visgrūtāk mainīt, nesākšu čīkstēt, nepatīk man tā darīt :D Un vispār, pēdējais partneris ar kuru dejojuju ir 16gadus vecāks par mani. šis tik tur ar mani dejo un runājas un saka aptuveni tā - tevi vajadzētu nedaudz pieķūnēt un tev visi skrietu pakaļ. Nesapratu ko tur īsti vajag vēl ķūnēt, jo man nepatīk tur nekāda kruzuļi, vizuļi utml. Bet nu pašapziņa vismaz atkal nedaudz paaugstinājās. Bet nu uz tādām ballēm jāiet tad, ja tur jau ir sarunāts partneris, kurš dancinās, savādām ir vientulīgi jāsēž pie galda un jāklausās dziesma, kura skanēja pirmā skūpsta laikā :D

Cibā labu laiku neesmu ienākusi, rakstijusi arī ilgi neko neesmu. Pārāk daudz darba visur. Gribas tādu brīvdienu kā reiz pagāšgad pavasarī, kad ar kursa biedreni aizbraucām uz jūru. Tur bija daudz sniega, kaut ielās viss jau sen bija nokusis. Taisījām debīlas bildes un vienkārši smējāmies, dziedājām un ālējāmies. Tas bija super! Un vispār tajā dienā man zvanīja no manas tagadējās darba vietas un aicināja uz darba interviju! Vispār man beidzot ir apnicis sniegs. Nespēju sagaidīt zaļo zālīti, pavasara puķes, putnu čalas, smaidīgākus un brīvāk ģērbušos cilvēkus. Bāc, man vajag atvaļinājumu. Točna jūlijā būs jāaizbrauc uz Eiropas lejasgalu..

Man ir daudz ko ierakstīt, bet pirksti neklausa un vārdi nebirst kā dažu citu reizi. Esmu mājās, viss ir kāŗtībā, savos 21 nesajukšu prātā no vientulības, kā to biju paredzējusi :D viss ir kārtībā, dzīve ir skaista, ārā spīd saule un žēl, ka man nav slēpju, tad es jau sen atrastos mežā kopā ar brāli uz slēpēm un mēģinātu atcerēties savu dzīvi pirms 11 gadiem. Ak jel.. tas bija tik neiedomājami sen, kad es pēdējo reizi ar tēti slēpoju pa mežu. Nu nekas, man vismaz ir kāds nepiepildīts sapnītis - slēpes! :)
Nogriezu vakaru matus, friziere bija šokā par manu matu garumu, esot nenormāli ātri izauguši un mazie mati ar sākuši pa visu galvu augt tā kā traki :D Es pat nesaprotu no kā, jo savu dzīves veidu īpaši neesmu mainījusi. Bet nu feini tā :) pat tagad, kad man mati ir nogriezti joprojām skaitās pie garo matu kategorijas :)
šodien jūtos super, vakar uztaisīsu kūku uz savu jubileju, šovakar taisīšu kārtīgas vakariņas. Jūtu, ka būs pieēšanās. :)

10 nākamā gada mēŗķus sarakstīju.
Pēc stundas un 16 min beigšu šajā gadā darbu un došos uz Jaunmārupi. Jābūt foršai ballīte, nu savādāk nekādīgi nevar būt :)
Un uzvilku sarkanu apakšveļu, lai nākamajā gadā atrastu mīlestību. Tas nekas, ka tas visu laiku nepiepildās :D
Vakardien pēdējo reizi šajā gadā biju aizgājusi uz Metro. Piespieda mani aiziet meitenes, kaut gan galīgi nebija vēlme tur rādīties.
Bet nu bija ritīgi feini, nemaz nenožēloju :) Un vakar pateicoties Aigai radās šāds dialogs

E: Man ir uzmetusies pumpa
A: Kur tad?
E: Re, uz deguna.. viņu var baigi labi redzēt?
A: Kuru no tām abām divām?!

Pēc tam naktī braucot uz kojām izvārtijām viena otru kupenās un koju priekšā uztaisījām sniega eņģeļus. šogad vēl nebiju paspējusi(giggle)
Un, ja vajag ātri izvērtēt pagājušo 2009. gadu, tad varu teikt, ka šajā gadā es esmu smaidijusi vairāk nekā citus gadus, esmu paveikusi vairāk nekā citus gadus. Iekūlusies visādās lietās, sapratusi daudz ko vairāk par sevi, par citiem, bēgusi no ballītes pa randu pļavām, paziņām netīšām salauzusi dušu un tamlīdzigi. Reizēm šķiet, ka ko vecāka palieku, jo lielākas dumības nāk prātā. Bet tas ir tā vērts, būs drīz jāsāk rakstīt gramata par maniem piedzīvojumiem, savādāk nespēšu to visu izstāstīt mazbērniem :D

Laimīgu Jauno gadu ;)

Braucu uz mājām caur Valmieru. Ceļi, protams, bija drausmīgi, bet tas skats, kas pavērās visapkārt - pasakaini pasakains ^^
Visu laiku tik gribas smaidīt :) un vēl Lindas Leen dziesma Pamosties uzdzen attiecīgo Ziemassvētku noskaņu :)
Visu laiku tik gribas smaidīt, tā vienkārši bez iemesla. Vienkārši ārā ir tik skaists, ka prieks sēdēt uz palodzes un vērot to visu :)

ai kā riebjas, ka uz laika maiņām sāp mans debīlais celis :s
grr.. un galvenais, tā, ka nevar normāli pakustināt. Cerams, ka tas nav no šodienas SP olimpiskajām sporta spēlēm.
ārā bija tik nenormāli auksts, bet nu izturējām un mūsu komanda uzvarēja! (sun)
šodien Laumā pārdevēju nelielā pasēdēšana :) pašas uzorganizējām, jo darba devēji neko tādu netaisot.
Bet nu viņi vismaz mums no Liepājas kaut ko atsūtīs :)
Es vakar pat šokolādes kēksu kojās izcepu. Istabiņas meitenes gribēja jau mesties virsū :D
Pati no rīta ar gandrīz nepārvarēju kārdinājumu un gribēju sagriezt. Bet ne, stāv vesels, neaiztikts,
pārliets ar šokolādes glazūru skapjaugšā :)

Ai kā man patīk piesnigusī RīGA ^^
Ir baigi aukstais, bet tas savā ziņā ir forši - vismaz var just, ka beidzot ir ziema.
cerams, ka mājās ar viss ir piesnidzis. 5dien beidzot braukšu mājiņās.
Mamma ar brāļa sievu jau domā ko taisīt vakariņās 5dien, jo tad mēs atkal visi būsim mājās. Beidzot :)

Mums te Plazā rīt ciemosies pats galvenais Santa Klaus un ies uz katru veikalu ar kuru palīdzību tiks piepildīts lielais dāvanu maiss, lai pēc tam varētu dotise uz bērnu namiem. Tā nues te sēžu Laumas veikalā un saiņoju dāvanas klausoties ziemīšu dziesmas. Tā ka man Ziemassvētku noskaņojums ir pārpārēm :) vēl tikai vajag sniegu :)

Mana dzīve dzīvoklī pamazām iet uz beigu galu. Savā ziņā man pat gribas pēc iespējas ātrāk izvākties, jo šodien, kad pēc skolas uz turieni aizgāju man palika tā kā nedaudz skumji. Lai gan man līdzi bija atnākusi draudzene es sajutos viena. VIENA. Tā kā es pirms kādām divām nedēļām pieņēmu lēmumu iet atpakaļ uz kojām, tad arī pārējie dzīvokļa biedri sāka domāt par iešanu prom, jo tiklīdz viens no mums aiziet, tā maksa paliek lielāka. Tā nu tas čalis ar kuru es tikai nesen sāku dzīvot ar draudzeni šodien atrada dzīvokli un šodien viņi tur jau ievācās. Tā skumji palika ap sirdi, kad redzēju kā viņš savas mantas aiznes uz turieni. Tad ejot uz savu istabu izgāju cauri tā otra čaļa istabai ar ko dzīvoju un arī viņa mantas jau bija saliktas pa vairākiem maisiem. Tad es sapratu, ka arī viņš izvācas un tad es sapratu, ka kādu laiku es tur dzīvošu pilnīgi viena. Uhh.. kā man to negribas. Būs vien laikam kojās jāievācas ātrāk nekā 14. dec. Bāc, tik debīli.
Vismaz dzīvojot kojās tas man būs emocionālajā ziņā veselīgāk. Cerams, ka pēc darba arī varēšu normāli atpūsties. Kaut gan pēdējā laikā es vairs neesmu ar viņu tik ļoti slima kā agrāk :D
ā un šodien man beidzās sesija! :) tā ka tagad sēžu kojās, savā topošajā istabiņā un ar kursabiedreni malkojam šampanieti :)

šodiena ir kārtējā melnā diena. un iemesls tam ir angļu valodas gala eksāmens. es jau sākot no 1dienas vakara sāku aktīvi nervozēt par visu un mācīties. šodien no rīta gribēju saņemties un piecelties jau pus9, lia varētu ātrak aizbraukt uz skolu, protams, es pamodos uz to laiku, bet pēc tam atkal naturāli nolūzu uz vienu stundiņu un nomurgoju kā es nokavēju eksāmenu, jo svārki, kurus es gribēju vilkt pa ceļam tika mistiskā veidā ar kaut ko mistisku sasmērētu, tā nu es gāju atpakal uz dzīvokli pārģērbties, kur atkal bija kaut kādas mistiskas problēmas un tad man zvanīja no darba un teica, ka visi ir dusmīgi uz mani, jo es esmu pamatīgi nokavējusies un tad paldies Dievam es pamodos. un sāku mācīties. ēdu brokastis un mācījos, gaidīju mikriņu un mācījos, sēdēju mikriņa un mācījos.. vārdsakot, visu laikuzubrīju iekšā visus tos vārdiņus, kurus beigās tā īsti nemaz nevajadzēja! Aizgāju uz eksāmenu un meitene ar kuru man bija sarunāts kopa atbildēt dialogā pamatīgi nokavējas, kā rezultātā es uzrakstīju pusi no eksāmena dialoga, cik superīgi! Protams, biju dusmīga, laikam viņa to arī sajuta un izdomaja beigas pa to tēmu, kuru es īsti nemācēju. Vismaz dabūjām 7 un pēc tam es vnk nesos uz darbu un pa 15min nokļuvu līdz plazai, vārdsakot - rekordlielā ātrumā :D
bet vismaz šodienas nobeigumā būs Metro un tad varēšu gatavoties kārējam 5dienas eksāmenam - komerctiesībās. Vismaz tur varēs izmantot nedaudz materiālus un pēc tam man visa deina ir brīva, tā, ka varēšu mierīgi atpūsties (sun)

Man tikko līdz smadzenēm aizgaja, ka 2dien sākas sesija! Brr.. vimsaz tikai 4 ekši, bet tāpat, viņi ir svarīgi, lai nākamgad tiktu budžēta vai dabūtu stipendiju. Man pat atmiņā uzaisa teiciens "gan dzīve mūs drāzīs, gan džeki mūs drāzīs, gan sesijas!" Skarbi, bet fakts :D Tik es nekādi nespēju atcerēties ar ko kopā šitas tika izdomāts.. :D

Es esmu baigais sliņķis. Speciālu braucu uz kojām un paliku tur pa nakti, lai ar kursabiedreni pabeigtu rakstīt biznesa ideju, pat sapirkāmies enerģijas dzērienus - kā tad! Mēs neko neizdarijām nu pilnīgi neko! Sēdējām netā un domājām ar ko varētu pačatoties :D aitas.. bāč.. un mums 1dien jāprezentē biznesa ideja un jānodod 10 lapīgs pētījums, kur es esmu uzrakstijusi puslapu par sēklu biznesu, kur man nav ko rakstīt. f**k! pat gribās būt riebīgai un netā kaut kur novilkt darbu, pielikt un noņemt kaut ko nost un tad nodot.. ai, ai.. es esmu pamatīgi palaidusies. salamāt mani.. bet ko lai dara, ja nav motivācijas!? aiii.. salamā mani.. galvenais, ka es pati apzinos, ka ir pēdējais laiks kaut ko darīt lietas labā, bet paurī nekas nestrādā.. demit..!!!

Vakardien diezgan ilgi runājos ar Virtuālo skypā. Aizrunājāmies pa tādām tēmām, ka es pat atļāvos vienā brīdī izmest "tev laikam ir lielāks deficīts organismā nekā man!". Pati par sevi nošokējos, kur ta nu tā var pateikt :D
Bet šodien man šķiet, ka es sapratu, kas man ir par deficitu - mīlestības trūkums organismā. Drošvien tāpēc man šorīt nekur negribējās braukt un palikt vienkārši mājās :)

pa mājā es būšu godam nodzīvojusies. Veselas četras naktis no vietas. Pat neatceros, kad vēl tā pa māju biju nodzīvojusies pirms sāku strādāt. Vienīgi žēl, ka neaizgājām uz raudzībām pie mazā Harīša. Nu nekas, kad atkal atbraukšu uz Ziemassvētkiem, ja iedos brīvu, tad arī aiziesim.
Es patiesībā apbrīnoju, kur mammis ņem tādu spēku tikt ar visu galā. Ar veikala problēmām, ģimenes utt. Man nebija ienācis prātā, ka viņa ir tik spēcīga sieviete. Tik žēl ir viņas, ka reizēm negribas nekur braukt, bet palikt pie viņas un palīdzēt spuroties uz augšu. Bet man pašai sava dzīve. Rīt agri no rīta jābrauc atpakaļ uz Rīgu un jāsāk atkal strādāt un gatavoties trakajam angļu valodas eksāmenam. Es no viņa dikti, dikti baidos.Man bail, ka tik nesanāk tā, ka es tur aizeju un neko nemāku :/

Blakus La Senzā mūzika tik nenormali skan, ka liekas, ka tur ir sākusies ballīte :D