pa mājā es būšu godam nodzīvojusies. Veselas četras naktis no vietas. Pat neatceros, kad vēl tā pa māju biju nodzīvojusies pirms sāku strādāt. Vienīgi žēl, ka neaizgājām uz raudzībām pie mazā Harīša. Nu nekas, kad atkal atbraukšu uz Ziemassvētkiem, ja iedos brīvu, tad arī aiziesim.
Es patiesībā apbrīnoju, kur mammis ņem tādu spēku tikt ar visu galā. Ar veikala problēmām, ģimenes utt. Man nebija ienācis prātā, ka viņa ir tik spēcīga sieviete. Tik žēl ir viņas, ka reizēm negribas nekur braukt, bet palikt pie viņas un palīdzēt spuroties uz augšu. Bet man pašai sava dzīve. Rīt agri no rīta jābrauc atpakaļ uz Rīgu un jāsāk atkal strādāt un gatavoties trakajam angļu valodas eksāmenam. Es no viņa dikti, dikti baidos.Man bail, ka tik nesanāk tā, ka es tur aizeju un neko nemāku :/