Atkal esmu mājās, Smiltenē. Neesmu šeit bijusi kopš Ziemassvētkiem. Nekā baigi jaunā te nav. Tik sniegs daudz vairāk kā Rīgā. Vispār šorīt agri no rīta man radās sajūta, ka šajā nedēļas nogalē es satikšu visus tos cilvēkus, kurus neesmu satikusi kādu pusgadu. Viss sākās ar ieiešanu autoostā. Likās, ka pie vienas no biļešu kasēm stāv viena no manām Smiltenes draudzenēm, bet tad nodomāju, ka viņa taču parasti nečirko matus. Sēdēju ārā un soliņa, gaidīju autobusu ar koferi pie sāniem, kad skatos nāk tā pati čirkainā meitene un kā izrādās, tad tā tik tiešām bija mana draudzene un izrādījās, ka viņai blakus otra arī ir meitene, kuru es pazīstu kopš pamatskolas laikiem un visu ko kopā esam sastrādājušas. Mēs visas trīs mēģinam Rīgā satikties jau kopš Septembra. Redz kā sanāca :) Tās trīs stundas bija par maz, lai izrunātu visu to, kas šajā laikā ir noticis, bet pietiekoši, lai neiedziļinātos sīkumos. Tad vēl mammas darbā satiku brāļa sievas māsu, kuru arī neesmu satikusi kopš vasaras un rīt ir paredzēts randiņš ar manu bijušo klases biedreni, Zaķi. Neesmu viņu satikusi kopš tā laika, kad aizbraucu uz Horvātiju vasarā. Tik daudz kas noticis mums abām pa šo laiku. Viņa paspējusi apprecēties un nu jau kādus trīs mēnešus mājās auklē meitiņu. Pietrūkst man tā cilvēka ļoti, ļoti. Ā un man par godu mājās top baigākās vakariņas ^^