Below are the 18 most recent journal entries recorded in binotaurs' LiveJournal:

Tuesday, July 29th, 2014
11:51 pm	And again. Another night,I can't sleep, but I have to. Another letter from a fan, that I should continue my story, but I don't. Another Idea that would never come to life, but it should. Another day, I come to conclusion that I am nothing, another day I remind myself that nothingness takes the biggest space in the universe. Pēdējās dienās es noskatos uz sevi no malas. Neapmierināta, par to kas es esmu, drīizāk par to kas es neesmu. Es apzinos sevi. Es zinu sevi, bet es neesmu laimīga. Es zinu ko vēlos, bet es neuzdrošinos tiekties pēc saviem sapņiem. Es gribētu, kaut vis būtu nedaudz vienkāršāk, bet tas nav iespējas, ja tas būtu, vai man to vajadzētu ? Es nejūtos pietiekami laba. Ja es tektu to kādam, mani noteikti lamātu - tu esi viss labākā, tu esi ģēnijs. Bet ko dod vārdi no citu mutes, ja tu pats neesi spējīgs tos pateikt par sevi? Es varētu rakstīt par to cik negosīga ir pasaule, cik ļauna tā ir, pret naivu dvēseli, bet no otras puses, tai patiesībā ir vienalga, mēs cilvēki tikai brutāli tiecamies pēc pasaules uzmanības, mēs gribam bbūt saprasti, mēs gribam būt uzklausīti, pamanīti. Bet ko tas dod? Es ar vien gribu paveikt dzīvē to, ko es pati vēlos. Bet es sabruku masīvo sabiedrības rāmju prieksā, un atkal ceļos lai cīnītos pret tiem. Kādēļ? Man ir jāpierāda sevi, lai citi spētu pieņemt manus rāmjus, bet vai tas nav ļauni? Kādēļ es spēju sparast citu izēles un vēlmes, bet pasaule skatās uz mani ar nicinājumu. Kādēļ sabiedrība tiesā pēc izglītības, vecuma? Ko dod tas, ka esi izstudējis zinātniskās teorijas, pats uz savu galvu, ja tev nav diploma, kas apliecina, ka esi ko macījies. Ko dod fakts, ka tava ģimene tevi uzskata par ģēniju, ja tava priekšniecība neklausās nevienā tavā vārdā jo tu neesi pieredzējis. Ko dod labs izskats, perekts augums, ja tev ir sarežģits raksturs? Ko dod sarežģits raksturs, ja neviens nevēlas klausīties. Ko dod tevis paša augstais pašnovērtējums, ja cilvēks, uz kuru patiešām vēlies atstāt iespaidu,ir tik pat vienaldzīgs kā pasaule? Ko dod vis labais, ja pārējiem ir vienalga? Bezcerība. Bet tomēr, es kā ietiepīga būtne ceļos un cīnos. Bet ko Dod cerība, ja tā nemaina neko. Kāda jēga mainīt sevi, lai citi tevi pieņemtu, bet vairs nepieņmt pašam sevi. Es gribu tikai to kas man ir, es negribu pasauli sev apkārt, bet es alkstu tās uzmanības. Kas ir cilvēks, ja ne patstāvīga diskusija. Bet apzinoties savus plusus un mīnusus, via es spēšu jeb kad sevi novērtēt. Šobrīd, es sāvu uz vietas. Es skatos spogulī uz savu dvēseli. Es zinu, ka esmu labāka, bet kādēļ es tomēr tā nedomāju? (1 Comment |Comment on this)
Tuesday, September 3rd, 2013
9:46 pm	Dū vī dū Mana viss mīļākā nodarbe ir bēgt literatūrā. Nopietni. Ik reiz kad es netieku galā ar savām emocijām, vai negribu tām skatīties tieši acīs, vai vienkārši gribu tās nostumt malā es lasu. Dīvaini ir tas, ka es neuzticos nevienai grāmatai kuru es neesmu lasījusi, tas ir smieklīgi ja tā padomā, ja es nepārkāptu sev un savām īpatnībām, es nekad neko nebūtu izlasījusi. Grāmatas ir kā mana otra realitāte kurā es aizbēgu no pasaules. Es neesmu gatava tai skatīties sejā. Dzīve jau tādas dīvainas medības vien ir. Visa pasaule, plūsma, viss notiek tik strauji, nekas pa īstam neeksistē. Nav tādas konkrētās realitātes, tā pastāv tikai ar tevi. Nevienam nav tava realitāte, katram ir sava. Un kur ir tā dzīves gudrība, cits saka ka tā ir vientulība, vienīgā iespēja paskatīties savā dvēseles spogulī un to izsprast, un pieņemt. Citi saka ka tā ir garlaicība, ka īsteni gudrs cilvēks izbauda garlaicību, un tā ir viņa dzīves būtība. Bet kas ir gudrs? Ja iztirzā kāda domas, vienā teorijā tās būs gudras, un cita izpratnē tā būs stulbs. Un nav tāda vidus ceļa vai mēra auklas. Arī gudrība nepastāv, pastāv tikai mūsu pašu spēja uztvert. Tas ko mēs uztveram, un mēs paši saliekam - derīgs, nederīgs, gudrs - nē. Cilvēks ir ļoti pretrunīga būtne, reti pretrunīga būtne, un es esmu pati savs pierādījums. Realitāte neeksistē eksistē tikai uztvere . Šis laikam tapa vairāk, jo nav neviena kas ar mani diskutētu vai filoofētu, un nekas cits tik skaisti mani nesaprot kā papīrs, un esmu pat ekaloģiska, izmantoju internetu nevis īstu papīru. Es te rakstu, jo negribu ka kāds to lasa, bet gribu lai visi to zin. Anonimitāte tā teikt, kura nedarbojas. Tā ir viarāk kā anonimitāte tavām iegribām, tu iestāsti sev ka tāda eksistē vai tu iestāsti ka tādas nav. Un kādēļ. Es sevi izprotu, es sevi pazīstu. Es saprotu savu rīcību, bet nemainu sekas, kuras zinu ka man nepatīk. Es gribu ārdīties un plosīties, es atveru grāmatu. Es gribu raudāt un pārdzīvot, es atveru grāmatu. Es dzīvoju tūkstots dzīves, un neviena no tām nav patiesa, un arī mana reālā dzīve nau patiesa. ES esmu viena, man tas sāp, ļoti. Bet es negribu nevienu. \\ Tas ir sarežģīti izskaidrot. Man labāk sanāk būt vienai. Current Mood: indescribable (Comment on this)
Friday, April 19th, 2013
1:30 pm	Bailes, nāve un miers. Vienīgais fakts, kurš atbildsti visiem cilvēkiem, ir tas, ka viņi mirst. Visi mirst. Kādēļ cilvēkam ir tik ļoti bal no nāves, jā es zinu, neziņa, patiesais pamats visām bailēm, neziņa, pa to kas notiks, kas būs un ko viņš jutīs. Cilvēks izvairas no nāves, aizbildinoties ar pienākumu, pret citiem cilvēkiem. Negribot redzēt sev tuvos sērojam, Bet nāve ir tikai miegs, tikai nākamās lapaspuses pāršķiršana. Kādēļ mēs nedaram tiešām to ko mums gribas, un es nerunāju pa lekšanu ar virvi, izpletņiem un citām trakām lietām. Kādēļ mēs neatļaujamies, darīt tos sīkumus. Neuzdrošinamies. Es nekad neesmu gribējusi iegūt kādu konkrētu profesiju, uz ko mani apkārtējā sabiedrība patstāvīgi spiež, es apzinos, protams. Bet ja es varētu, es rakstītu savus stāstus, vienu pēc otra, visus savus piedzīvojumus, reālos, un izdomātos, radītu visas pasaules, kuras ir manās smadzenēs, veidotu maketus, ar manis izdomātām vietām, veidotu plānus ar manis izdomātām mājām. veidotu kartes ar manis izdomātām pilsētām. Audzētu nezēlīgi daudz augu, un neko vairāk man nevajadzētu. Es gribētu neuztraukties par to visu, un darīt to ko mana sirds kāro līdz pašiem sīkumiem. Tik sīkumaini to visu izveidot, cik sīkumaini es iztirzāju visu, kas mani fascinē, bethovenu, brenannu meningu, cilvēku raksturus un paradumus, Hariju poteru, Šerloku Holmsuu, Doktoru Who , Montesuma meitu, Džeinu austenu. Šīs ir tikai pāris lietas, kurās es pilnīgi pazaudēju realitāti, izpētot katru "un" un "bet". Tās talants, ar savu darbu, radīt citu pasauli, katram tēlam, neskatoties uz to kā tas ir radīts, caurm mūziku via stāstu, katrs ir radīts ar pagātni, raksturu izskatu, kā īsti cilvēki, kur nenotiek kaut kas tikai dēļ tā lai notiktu, bet tas notiek cilvēka raksturu dēļ, ar loģiku, Vai kā Bēthovenā klausoties, visas emocijas pazūd, un to vietā nāk daudz spēcīgākas, un varenākas, kas pārņem manu dvēseli, radot manus stāstus caur šīm emocijām. tas ir tik Fantastiski, ka cilvēks ir spējīgs kaut ko tādu radīt, un spēj kaut ko tādu uztvert. Ka cilvēks ir spējīgs uzņemt ne tikai sevis radītas emocijas, bet arī citu radītās, saprotot ar savām krāsām, un piejaucot savējās klat, bet spējot just, kaut ko kas nenāk no viņa. Cilvēks ir tik fantastiska būtne. Vis cauri. Fantastiska. Katrs cilvēks ir kā pasaules brīnums, katrs ir pats savs visums, katrs ir sava visuma centrs. Es pat nespēju ar vārdiem izteikt, cik plaš var būt viens vienigs cilvēks, neskatoties uz to, kas viņš ir. Spēja pieņemt lēmumus, mīlēt, ienīst, atcerēties, aizmirst, slēpt, sajust. Cilvēks ir staigājoš brīnums. (Comment on this)
Sunday, March 24th, 2013
9:26 pm	Parunāsim, par seksu, sievietēm un emocijām. Visiem labi zināmā patiesība ir tāda, ka vīrietim seks ir kā vajadzība, ne vienmēr tas ir saistīts ar emocijām, vai sirds vēlmēm. Sievietēm ir gluži pretēji, arī tām kuras guļ gulēšanas pēc. Sievietei, seks nekad nav tikai seks. Pat ja viņa guļ ar kādu, un zin ka tā ir pirmā un pēdējā reize, ja viā zin, ka viņš no viņas neko vairāk negrib, pat ja tās ir tādas atiecības. Seks un viss. Pēc tam, kad vīrietis pazūd, vai viņš turpina ar vinu tikai gulēt un pilnīgi nekas nemainas, viņa dzīvē ienāk citas sievietes, bet vinš viņu patur gultas vajadzībām. Pat ja tu esi viņa lielā mīlestība, un viņš pagaidām guļ ar citām. Kas notiek. Neviens, nekad neatskatās, un neviena meitene to nesaka ka jūt. Bet sajūta ir pazemojoša. Nevis par to ka viņa netika mīlē'ta, bet par to, ka viņa tika izmantota. Neatkarīgi no situācijas. Pazemojums un rūgtums ir tik liels, ka tu pat arētu teikt viņa jūtas savā ziņā izvarota. tas sapūdē viņas dvēseli, ar laiku var notikt tā, ka viņa redz tikai to, ka vīrieši skatās uz viņu kā seksa objektu. Vēl briesmīgāk, ja tajā tiek iekļauti vārdi. Vienalga cik bieži, vienalga cik sološi, vai vēsi. Bet tad viņas prātu nogalina tā doma. Kādēļ viņš tā teica. Bet tas protams ir vienpusēji, ir atiecības kuras izaug, kļūst saulainas, un laimīgas. Bet par tām visi parasti runā un tirzājas. Un nē, tas nav šoreiz pa mani. (4 Comments |Comment on this)
9:07 pm	Turpinam. atmiņa Meitene, saģērbusies vairākās kārtās, lai pasargātu savu trauslo augumu no asā vēja, lēnām noiet pa metrō kāpnēm. Viņai nav nekur jāsteidzas. Ausīs ir ielikti vāri vadiņi, as atskaņo viņas mīļāko mūziku. Tā ir pārņēmusi visas viņas domas, un emocijas, nekas cits neeksistē. Viņa neredz cilvēku sejas, bet skatās tām garām. Cilvēki apkār tā pat ir tikai karavāna izbalējušu, pelēku seju. Viņa iekārtojas metro vagona pēdējā sēdeklī, aizvērtām acīm, skaitot, cik reizes apstājas viņas šī brīža apkārtējā telpa, un klusi atzīmē savā prātā skaitu, lai nepalaistu garām savu pieturu. Pēkšņi. Viņas maņas kļūst assas. Pazīstama smarža ielaužas viņas krūtīs. Viņa redz kā paskrien kadri, kā filmās, viņai gar acīm. Vasara, zāle, saule. Debesis kuras bija spilgti zilas un smarža. Viņa jūt ka sirds dauzas kā nežēlīgs zvērs, kas grib izlausties no viņas krūskurvja. Ķermeni pārņem siltums, tik negaidīts, ka viņa jūt matiņus paceļamies uz sava mugurkaula. Viņa atver acis. Vagons vēl ar vien ir pārpildīts ar nogurušām, nolietotām sejām. Nekas nav mainījies. Viā ar vien sēž metro, un nav vasaras karsētā pļavā. Viņas pietura. Meitene, saģērbusies vairākās kārtās, lai pasargātu savu trauslo augumu no asā vēja, ar siltu smaidu iziet no stacijas. Viņas sirdī, ar vien ir vasaras smarža. (Comment on this)
7:46 pm	šodien Varētu uzraksīit vēl pāris mokoši dzēlīgus skumjus stāstus, bet tas laikam tā pat nepalīdzētu izlikt visas jūtas. Un es ironiski pasmejos, par šo melanholiju sevi. Es nesūdzos, es neīdu, es smejos. (Comment on this)
7:12 pm	melanholija. Pelēks rudens, apskauj kokus. Augstā migla, drēgni urbjas caur mizu, to sirdīs. Atstājot aukstu mitrumu, kas pamazām un lēnām, pakāpeniski nogalina to dvēselē. Koks jūt tikai aukstumu, tas nenojauš briesmas. Līdz asa sāpe, kura nepazūd, bet konstanti paliek, bet ir jau pa vēlu. Koka dvēsele, bezpēcīgi noskatās, ka viņa miesa mirst. Un tas nespēj darīt neko, lai sevi glāptu, un pamosites pavasarim, koks vairs neatver savas acis. Tas neatver pumpurus, jo viņa miesa, kā lepras slimniekam, ir sapuvusi. Sāpes neļauj viņam pamosties. Tas neredz neko, un vairs negrib, savas acis atvērt lai re'dzētu skaisto pasauli sev apkārt. Pavasaris, vairs nav nekas cits, kā sāpes, par zaudēto. Kā dzēliens acīs par nespēju dzīvot tālāk. Un tikai migla ir palikusi viņa prātā, un pēdējā doma, pirms tas pazuda nebūtībā bija auksti maigais miglas pieskāriens. Current Mood: melancholy Current Music: hurts - guilt (Comment on this)
Friday, March 22nd, 2013
3:03 pm	Šeit es aprunāju sabiedrību. cilvēki ir tik īgni. Viņi sūdzas pa smakām autobusos. Mēs visi esam cilvēki, katram ir sava īpašā smaka. Ir cilvēki kuri nevar palīdzēt. Un ir cilvēki kuri nav fizisku iemeslu dēļ spējōgi nomaģāties, tādēļ tas ir sabiedriskais transports. Man arī ne visas smakas patīk, bet tādēļ es nesūdzos pasaulei par to. Tas ir tk nejauki. Cilvēki ir tik agresīvi, "ja tev nepatīk, tad vari aizvērties " "ta ir mana dzīve, kā gribu tā daru " "mes visi atšķirīgi, tādēļ atšujies" Patiesībā, ar šiem tekstiem, tu parādi nevis to ka esi savādāks, vai to ka esi gudrāks, bet gan to, ka esi pretējā frontē. Un abās frontēs karo, Kāda atšķirība, kurā kara pusē tu esi, jo visi ideāli, ar paaudzēm tā pat tiek piesārņoti, un mainīti. Cilvēku gadījumā, ar atīstību, izvēlies būt šveica, ja tiešām esi prātīgs. Patstāvīgais nosodījums un nepatika, ir mokoši. Katrs ci;vēks ir ar saviem plusiem un mīnusiem, jā mēs esam staigājošas baterijas, bet ja atklāti, es naktī domāju par to, ka esmu tik ļoti līdzīga vectēvam, viņa neizlēmībā, mammai viņas depresīvajās emocijās, kad jūtos nestabila, Bet patiesībā, tu piedzīmsti kā balta lapa, un tā ir tava izvēle, kādus ieradumus tu pārņem. Nav tādas lietas kā atkarības, tas vis ir mūsu prāta radīts. Vis dziļākajā butībā, tu vari vienkārši darīt savādāk. Tā kā vēlies tu, neskatoties uz neko. Lielākā sabiedrības problēma ir bailes no līdzcilvēku tiesājuma. Current Music: Saule, Pērkons, Daugava (Comment on this)
1:36 pm	bezprātība. Te nu es esmu. Pavasara sākumā, ziemas jaku mugurā. Uz galvas laikapstākļu spiediens. Un prātu nomāc vajātas domas. Nakts ir mana atbilde. Domas ir kā okeāns. Tās sajaucas kopā. Bet naktīs, mierā. Es spēju vērot vilņus un izprast tos. Nakts dod atbildes. Un, ak kādas šausmas. Kā lācis pēc ziemas miega, manas maņas atopas, redzot šausmas. Current Mood: shocked Current Music: Līvi - zābaki (Comment on this)
Wednesday, March 20th, 2013
1:28 pm	piejūras lācītis. Es jau tagad zinu, ka pazaudēšu daudzus draugus. Esot es pati. Vai tas nāv skaisti? :D Pirmais mīnus, kas seko tam ka or parādījusies tāda lieta ka pašapziņa tavā kopsavilkumā, ir tas, ka 99% tev apkārt esošo cilvēku, tādas vēl ar vien un tik un tā nav, kas tevi padara par iedomīgu. Redziet cilvēkiem nepatīk : tumsa, gudrāki cilvēki, savādāk domājoši cilvēki, atšķirīgi cilvēki, spontānais negaidītas lietas, nepazīstami sabiedrības slāņi, cilvēki kuri savādāk ģērbjas, nu varētu gadiem turpināt. Bet kādēļ? Atbilde ir pavisam vienkārša, es to sapratu, jau tad kad gāju pirmajā klasē, cilvēkiem ir bailes no nezināmā un nesaprotamā. Tam arī ir iemesls, jo cilvēkiem ieraugot kaut ko savādāku, nekā pierasto, ir jāmaina savi uzskati vai nedod dievs jāpaplašina zināšanas. Ko neviens negrib darīt, jo neviens negrib nest atbildību, un vēl mazāk grib redzēt savu dvēseles spogulu. Diemžēl lielāka daļa cilvēku, ir ka kurmji. No ikstites. Visi tagad maļ, ka visi ir atšķirīgi, neviens nāv vienāds, bet viņi tik un tā nepieņem citus cilvēkus. Visi tagad ir sākuši lasīt ka neprātīgi, bet neviens neatvers grāmatu ar īstu domu apakšā. Tagad ir modē kaut ko mīlēt, un tad kad tas paliek pārāk sabiedrības mīlēts, tad visi to neieredz. Tad parādās cilvēki kuri sāk aprunat kaut kādas lietas miletajus, un vis biežāk dzirdētais ataisnojums ni viņiem ir :" man vienkārši besī, ka ta vajag pārspīlēt " Patiesībā, vis drīzāk šiem cilvēkiem kaitina tas ka viņi nespēj tā priecāties vai sajūsmināties par kaut ko. Ja būtu kā viņi saka, šie cilvēki neliktos ne zinis, un pie sevis pasmietos. Tā ir agresivitāte komunikācijā, kas liecina, ka šeik cilvēkiem nāv stabils iekšējais es. Man ļoti daudzas lietas nepatīk, un es pa viņām smejos. Bet savādāk. Šodien, es pateicu vienai draudzenei, ka jūtos ļoti labi, un esmu atradusi sevi, viņa sāka pa mani smieties. Tas man līka secināt, ka es pazaudēšu daudz draugus. Man liekas, ka viņa smējās, dēļ tā, ka viņa pati šobrīd ir ceļā uz sevis atrašanu, un viņa ļoti cenšās, bet pagaidām viņai tas vēl nāv izdevies. Bet es viņai neko neteicu. Protams. :D Parasti, kad es neko nesaku. Tas visas drīzāk nozīmē, ka es domāju savādāk. Un es nestrīdos vairs pretī, es nosminu pie sevis, jo es zinu, ka dzīve viņiem parādīs savādāk. Ha es smejos pa pasauli. Un esmu laimīga. Arī ja būšu citiem kļuvusi iedomīga. Current Mood: amused Current Music: falco - egoist (Comment on this)
Thursday, March 7th, 2013
10:24 pm	Elisabeth. O, man ir, par ko dusmoties uz sevi. Nolamāt, sevi. Bet nezinu, pēkšņi pat te vairs negribas atklāties. Jo es zinu ka kāds so lasa, īstenībā 4 cilvēki noteikti. Hmmm. Laikam mana izmisīgā vēlme saņemt uzmanību, vai drīzāk vēl dziļākā vēlme, gribēt būt saprastai/ nezinu kādēļ vārdu "gribēt" nodomāju Gulbenes akcentā Bet es sev literāri ieduru ar iesmu sev kaut kur, un piespiežu sevi rakstīt tik un tā. Pirmā lieta, es nespēju būt vienaldzīga pret skatu, kuru es rādīju rakstot savu grāmatu. Kad Elisabete klausās 5 Beethovena simfoniju, un spēlē līdz vijoli, pilnīgi iegrimusi skaņdarbā, izspēlējot spēcīgas emocijas, ar tādu kaisli, ka viņa nepamana asiņojošos pirkstus. Viņa sadragā vijoli, līdz ar dramatisko skaņdarbu. Mani tiešām valdzina šī epizode. Tas ir apmēram tas pats, kā es jūtos, kad klausos to simfoniju, tikai es nespēlēju vijoli, bet čellu, Tas izklausās noteikti ļoti saistoši, bet es neesmu kādus 8 gadus čellu spēlējusi. Otrā lieta, hm. Tikai emocijas, bez faktiem : kopš ku te a brīža man dauzās.sirds.un es uzvedos kā 14 gadiga iemīlējusies meitenīte. Kad man bij 14 es nebiju iemīlējusies, un noteikti neuzvedos ka meitene, manas emocijas nolēma atgūt nokavēto ? Es jau teicu, izgriezties mani to daļu, ar emocijām. Un kopš kura laikā es viņam ļauju kkads vaļu ? Es, man vajadzēja būt vēsai, sarkastiskai, bet es aizgāju pilnīgi - fluffy. Es parasti izturos pret tiem kuri man patīk, bet es viņiem nē, ka pret pēdējiem mēsliem. Ko es esmu nē, es nē, ir izdarījis ar veco mani? Ah ka es neciešu jaunus ūdeņus pie kuriem jāpielāgojas . Un stulbākais ir tas, ka es pat par to uz sevi nedusmojos. Un tāds . Aghrrrrr . N nogaliniet mani./ es to saku rakstīt pārāk bieži..... Un manas garastāvokļa maiņas ir graujosas...... / Laikam tomēr personību dalīšanas ko. Current Mood: happy Current Music: r.e.m. - Shiny happy people (Comment on this)
Tuesday, March 5th, 2013
1:25 pm	hero. Labdarība ir viena no lietām, kas mani izved no pacietības, ne jau kā ideja. Bet ka darbība. Ka individuāla cilvēka darbība. Kuram ir nepieciešams izrādīties, bet dzīves ikdienā viņš nepārkāps savām ērtībām. Kāda jēga ziedot āfrikai, ja eiropā ir tik pat ļoti vajadzīga palīdzība. Ja tev tik ļoti to cilvēku žēl, brauc uz turieni un dari kaut ko attīstības laba, nevis ziedo naudu, no kuras labi ja 10 procenti nonāk nabadzīgo rokās, ja tev nāv naudu kur likt, latvijā ir pietiekami daudz maznodrošinātu ģimeņu.atmaksā kādam skolēnam pusdienas skolā. Šodien es jūtos ka varonis. Iekāpu pus pilnā liftā, aiz manis bija bezpajumtnieks, visi savieba sejas, un izpletas pa atlikušo telpu, bailēs, ka šīs dzīves pabērns arī tajā iekāps. Milisekundē es redzēju kā viņa skatiens nomirst. Protams, mans temperaments iedegās, es niknāk balsī liku visiem sabidities, un neviens man neuzdrošinājās iebilst. Un si cilvēka mīlas pilnais, un pateicīgais skatiens tagad ir iededzinats manā dvēselē. Reizēm tādām sabiedrības bīstami cilvēkam ir vajadzīga, tikai viena mīloša sirds, kura ir gatava pasniegt roku. Un man ir vienalga par samaitāto sabiedrību. Current Mood: touched Current Music: dc talk - in the light (Comment on this)
Friday, March 1st, 2013
2:49 pm	I'm the wierdest person I know. Es esmu naiva. Nē, Es beidzot pazīstu pati sevi. Es beidzot zinu, kas es esmu. Un kā es strādāju. Pēkšņi, kad es sastapu kādu kurš pazīst manu domāšanu, un neapjuk, es nemēģinu pati sevi pārprast. Par vīriešiem, hm man viņi ir kā kūku garnejumi, ir tie no veikaliem, kuri izskatās fantastiski, un ir tas viens manas mammas īpašais, pa kuru garšīgāka nāv. Par cilvēkiem, nē es īstenībā nesaprotu to aprunasanu, nesaprotu arī naidu vai melosanu, ja kāds melo ta pat var pateikt. Tas rāda tikai man milzīgu nesapratni, jo skatoties uz manu piedodošo personību, es nevaru iedomāties iemeslu, kādēļ man kāds melotu. Un ne es to nesaku aiz labas sirds. Es zinu, man ta tiešām ir. Un es nespēju būt dusmīga, es varu būt asā, dzēlīga ja kāds aizskar manu lepnumu. Bet nāv neviens mana naida vērts. Man nāv naida, ir daudzi kuri mani sapina, un daudzi kurus es sapinu, bet es nekad īsti neesmu par to dusmojies, drīzāk, ka cilvēki apšauba manu mīlestību pret viņiem, un brīdī kad viņi izdara ko sliktu man viņi novēršas un bēg. Protams, mums nevienam negribas skatīties savā dvēseles portretā. Un tādēļ ir tāds cilvēks ka Inese, viņa saprot manu domāšanu, viņa ir diezgan vienkārša, bet sabiedrības samaitatibas dēļ, neviens netic ka cilvēks domā tik vienkārši. Es saprotu cilvēkus kuri pieļauj kļūdas, mani sapina, mums tas bieži sanāk negribot. Bet es nedusmojos, ne tas nenozīmē ka es tēloju ka esmu piedevusi, un tas nenozīmē ka mūsu draudzība vairs nebūs tāda ka agrāk. Es tiešām aizmirstu, es piedodu, ka ceru ka man piedos / ne es šobrīd runāju par savām draudzenēm. Un man ļoti patīk uzmanība, man patīk būt miletai, bet es apzinos vietu kur es stāvu. Man ir diez draugu, kuri citu acis tiek atstumti viņu kļūdu dēļ. Bet errare humanum est. Nav nekas tāds ko es nevaru piedot, vismaz ne līdz šim mana pieredze. Jo nejau darbi bet cilvēks ir svarīgs. Tu taču kartupeļus neēd dēļ skaistās mizas. Un man patīk zināt visu un pierakstīt savas domas to, par saviem draugiem u. Tiešām es nekad neiedomatos to izmantot, vai kaut ka tā, jo ja atklāti bieži cilvēki pat nenojauš čik daudz pa viņiem es zinu. Si atšķirīgā sabiedrība ir tik labi redzama valentīna dienā, ir pārīši, kurus mēs apskaužam, un dziļi sirdī vēlamies to pašu, un ir žultainie vientuļnieki, kuri grib izcelties, un parādīt parisiem viņu vietu. Es? Man patīk valentīndiena, man tas liekas skaisti, un ja tas ir pārspīlēti, tam cilvēkam tas ta nav. Es nevaru tiesāt citus, jo es nespēju pilnīgi izjust viņa domas un jūtas. Jeb kurā jautājumā, nāv kkas tāds kas man nepatīk, ir kas tāds ko es nesaprotu, un ja es nesaprotu, ka es varu pārmest ? Es esmu naiva, bet man nāv jāizliekas. Cilvēki mani nesaprot, un tādēļ es mēģinu sevi saprast caur viņu acīm. Bet man nevajag. Es nezinu kā es jebkad pateiksos Inesei. Es jūtos tik brīva. Spējīga mīlēt skarbo pasauli, un viss. Spējīga saprast savas emocijas, un ar tām sadzīvot. Es nekad nemaisītos citu laimē. Jo mana laime ir citu laime. Un tie kuri grib redzēt mani laimīgu. Viņi zin. Es uz savām personiskajām sāpēm skatos savādāk. Manas sāpes, ir tikai emocijas, kuras ir savtīgas. Ar viņam ir jasadzivo, nevis jaignore. Es spēju no viņām izkāpt. Current Mood: grateful Current Music: Kur uguns putni lidot spej. (1 Comment |Comment on this)
Tuesday, February 26th, 2013
11:32 am	endlich. Beidzot jūtos, ka es pati. Visas vētras ir norimušas. Un manas jūtas mirušas. Ne tik tālu vel, noteikti, nav. Pēdējā rindiņa bij vairāk atskaņām. Nēsmu nekad bijis dzejoļu cilvēks, un tas laikam būtu lielākais, ko es spētu radīt. Negulēšana, skriesana, kāpšana man palīdz. Pēkšņi ka vilni, par mani plūst mana personība, mans mūris, mana īstenība. Vairs nav vēlme mākslīgi smieties, nāv vietas žultainam humoram. Esmu palikusi tikai es, ar sevi. Savu būtību un mūriem. Mana prāta domino kauliņu labirints ir atkal sakārtots, par kuru es ka radža valdu, izprotu, un pārzinu. Nav palicis neviens Zeva Grēka bērns, un Ariadne arī ar pavedienu ir pazudusi. Current Mood: calm Current Music: hurts - miracle (Comment on this)
Monday, February 18th, 2013
2:28 pm	Nedēļas nogale.ir pardzivota. Māsa ir atpakaļ no Latvijas, un mums bija saruna. Kaut kā, kad skaļi pateicu lietas kas man sevī kaitina, man palika vieglāk, kad viņa man pateica kas es esmu. Mēs runājamies pa visādām lietām, par to ka Vecmama viņu pa dvēseles radinieci uzskata. Kas ir jā jauki, un es viņai atdzinos, ka es jūtos tik ļoti izmesta no ģimenes. Es viņus visus ja mīlu, bet nevienam es neesmu līdzīga. Nevienam es neesmu dvēseles radiniece. Varbūt tādēļ, ka es pirmos 5 dzīves gadus pavadīju slimnīcās. Man patīk ka pasaule pa mani domā vienu, kamēr es esmu pavisam cits. Īpašības kuras es esmu pārņēmusi no savas ģimenes ir pretrunīgas. Man ir temperaments no čigāniem, kuri attāla līnijā iepinas mūsu ģimenē, vectēva loģiskā domāšana un intelekts, diemžēl profesionālā melošana, piedzīvojumu kāre, dubultā dzīve vairākos līmeņos līdz ar to. No mammas, man ir manipulācijas spējas, sieviete tanks, bet arī dramatizesana un nepārtrauktā vēlme, lai kāds mani žēlo, un lai kāds redz man cauri. Bet Vecteeva un vecmammai daļa man neļauj pakļauties pilnīgi mammai, vecmamma ir spitiga, un neliecas ne pie kādiem likteņa vējiem, viņa ir lepna. Tādēļ man liekas es sevi tik ļoti reizem nesaprotu, un vis vairāk no tieši šīs detaļas mani cieš vīrieši. Nu ne īsti, parasti tas kurš ir kritis pa upuri manām simpātijām. Jo es negribu paļauties jūtām, jo mana būtība nepieļauj vājumu, lai gan mīlestība, ir ļoti spēcīgas jūtas, tas bieži vien ir tik spēcīgas, ka tas es nevaru savaldīt. Tas man nepatīk, bet tajā pašā laikā, es ar savu egocentrisko dabu, gribu lai mani mīļo, pažēlo. Es esmu ļoti augstpratiga un egistiska, kad tas nonāk pie manam jūtām. Citādi, esmu viens no mīlamākajiem cilvēkiem, pašaizliedzīga, un jebkuram atdodu savu pēdējo. Bet neviens mani nepazīst. Meloju. Daudzi uzskata mani pa klaunu, citi par ļaunu. Bet es neesmu neviens ne otrs. Ir arī pamulke un dīvaine. Bet ja kāds redz zem manas maskas . - Es esmu klusa, es izstudēju cilvēkus sev apkārt, pamanu plusus un mīnusus, dziļa sapratne par mīnusiem, bet ja man jautās es tos neteikšu nevienai Dzīvai dvēselei, es jūtos atbildīga pa cilvēkiem sev apkārt, es gribu mainīt pasauli, pierādīt ka mīlestība ir viss kas mums ir, un kas ir vajadzīgs, ka šķirošanas nav jēgas, ka neskatoties uz meliem un sāpēm, mēs visi esam vienlīdzīgi cilvēki, mēs visi kludamies, un mēs visi ceram, ka kāds mums uzdrošināsies piedot. Īstas emocijas un jūtas es pagūtu pie sevis, ja kāds man melo, es to zinu, jūtu. Bet es neparmetu. Vienu laiku es atļāvos kādam cilvēkam teikt ko es domāju par citiem. Bet es kļūdījos domājot, ka viņš saprot kā es uztveru pasauli. Es ignorēju savas emocijas pietiekami bieži, savas vājības, lai cilvēku spētu mīlēt, un būt draugs. Tādēļ tik daudziem.es esmu draugs, bet viņi nezin, ka viņi mani nepazīst. Es saprotu cilvēku būtību, tādēļ spēju uzlikt masku, kura labāk piestāvēs viņam. Un es viņiem neparmetu, ka viņi mani nepazīst.ta ir mana izvēle. Bet kaut kur dziļi sevī, es vnm esmu gribējusi tikai vienu, kurš saprot, kurš pieņemtu visas manas daļas, un mācētu tas atšķirt. Bet man nostājas pretī pārāk līdzīgs cilvēks. Kurš ir paslēpts kārtu kārtās. Un pēkšņi es.nezinu kā man jārīkojas, vai kas man jāsaka. Visas manas maskas pamēģina savu laimi, un mana iekšējā būtība mēģina caur acu caurumiem tajās izlekt ārā . Nepalīdz. Un mans apjukums . Ah . Es esmu nežēlīgi dusmīga uz sevi. Bet esmu spitiga un lepna. Un mani tracina situacijas kuras es nesaprotu, nekotroleju un neparzinu. Current Mood: indescribable Current Music: Relient K - bite my thoung (2 Comments |Comment on this)
Saturday, February 9th, 2013
3:29 pm	Ka man tgd gribētos lai kāds mani Saprot un pazist, lai zin ka es meloju. Man neiet labi. Bailes, bet es esmu ģimenē ta stiprā, es nesabrūku, un neviens paskatoties uz mani, nezinatu ka bailes grauž manu dvēseli. Es nestāstu nevienam, lai gan gribu, lai kāds zin un mani saprot. Bet man nāv pieņemts tā, kad notiek kkas pa īstam nopietns es klusēju. Ja kāds šo lasa, pat ja netic Dievam, paturiet sirdī divas dienas veco puisīti, manu brāli lūgšanās. Es ceru ka viņam ir mans cīņas spars. Un viņš ta pat ka es parādīs pasaulei. Current Mood: nervous Current Music: whitney houston - greatest love of all (Comment on this)
Tuesday, February 5th, 2013
10:00 am	Man visi ir apnikuši, visi. Arī es pati sev esmu apnikusi. Es tikai gribu būt viena, man krīt uz nerviem vispārējais kopīgais idiotisms. Un es neapgalvoju, ka es no ta idiotisma atšķirtos. Es tikai gribēju paslēpties no pasaules, beigt so teātri ar to, bet tagad ir parādījies vesels bars glaimotaju, kuri visi ka viens uzskata, ka viņi ir īpaši, un patiesībā, viņi interesējās par mani tikai savtīgos nolūkos, nu man jūs nevajag! Es nekad nepagriezīšu jums muguru, bet beidzat izlikties. Es neesmu sabiedrisks cilvēks, es esmu laba aktrise doties. Man patīk pētīt cilvēkus. Man patīk slēpties. Un es gribu palikt viena. VIENA. Sabiedrība ir pretīga. Un es gribu no tas pazust. Man gribas tikai klusēt. Bet es ta pat ka cilvēki man apkārt esmu samaitāta, man gribas kaut kur izmest savas domas un dusmas, bet es negribu ka visi tēlo ka saprot, un gudri māj ar galvu, jo tas izklausās "stilīgi" gudri. Āaaaaaaaaa. Kādēļ es nevaru palīdzēt, un viņi varētu izbeigt tēlot interesi pa mani . Kā kādam var interesēt kāds, kuru viņi nepazīst. Un es nemāku veidot attiecības savā dzīvē, es neesmu sabiedriska, vai vieglprātīga, es neesmu arī stilīga un gudra. Es esmu meitene, kura mīl lasīt, rakstīt, izprast kā cilvēkus ta faktus. Es redzu vairāk nekā citi, bet es par to nerunāju. Nevienam nepatīk patiesiba. Es gribu būt izmantota un aizmirsta. Tika pasakat ka jūs to saprotat. Current Mood: angry Current Music: beethoven 9th sipmhony (Comment on this)
Monday, February 6th, 2012
9:19 pm	Katru piektdienu, es dodos uz skolu,ar ūbāni. Metro. Cilvēku pūlis izlaužas ārā no vagoniem, un neatskatīdamies dodas uz eskalatoriem, visi skrien, nopietnām sejām, starpviņiem pavīd jaunieš, meitenes parasti trūcīgi ģērbtas, un puiši katrs ir pasaules naba,tik daudz nabas vienā stacijā. mūžam tā pati vecā sieviņa ar vecuma vai kādas slimības sagraustu seju, man piedāvāiet uz baznīcu vai sektu kurā viņa ir, es vienmēr domāju ka tā ir baznīca, bet pēc pēdējās reizes man liekas, ka sekta. Es savā savdabīgā veidā ticu Dievam, bet savā savdabīgā, bet laicik slikti dēļ tā arī es jūtos, es vienmēr šai večiņai atsaku, jo man nav laika, un tiešām arī nav, un katru piektdienu, viņa nāk nojauna,un piedāva nojauna, viņapat neatceras, ka nu jau gandrīz vai gadu katru piektdienu mēs sarunājamies. Un tad es ar vainas apziņu dodos, tālāk, un mani pārņem sajūta, ka es esmu dzīvnieku barā. Brutālā dzīvnieku barā, ka viņi tikai vairojas un eksistē. un skatsar pusplikajām 17 gadīgajām meitenēm manu iespaidu vēlpasliktina, un ar šoka sajūtu, un vilšanos es dodos tālāk, kur vienmēr taspats ubags ar to pašu suni, ubago, viņš mani gan atceras, jo vienmēr iedodu viņam ābolu. man šī sajūta liekas nožēlojama, ka cilvēki degredējas, tagad visi kuri šo jebkad lasīs (un es domāju ka nekad neviens to nelasīs) tie kuri šādu dzīvu uzskata par parastu noliks šo rakstu. Tie kuri domā ka ir gudrāki, teiks ka saprot,bet neko nesapratīs. Un tie kas saprot, tie neteiks neko. Bet man patīk te rakstīt,jo vis ir sakrājies un neviens te neko nelasa, man nevienam nav jātsakitās. Es nejūtos kā pasaules naba, diemžēl. Un jā nejūtos. Un te nu ir mana lielākā velme, es gribētu būt stulba,nesaprast to kas notiek apkārt, nesaprast citus, citu problemas, nejust līdzi, es gribētu būt viena no tajām 17 gadīgajām picērijas meitenēm, kuras domā tikai par balīti un seksu. Tālāk par gultu nav jadomā, vai viena no tajiem, kuri skrien cauri ūbā;na stacija, no darba uz otru darbu, un neredz ne gala ne malas, tikai nauda lai izdzīvotu. Bet to es arī nevaru. Pie velna es to nevaru. es nejūtos kā varonis,ik reiz, kad pārkāpju sev,mana dzīves stratēģija? Es mīlu visus cilēkus kas ienāk manādzīvē... pie kā tas noved? Pie tā ka es nevaru viņiem pateikt, ka man sap, ka mai aizskar, šīs savas sajūtas, es paturu pie sevis,un ignorēju tās, nepievēršu viņām uzmanību, kādēļ man gan likt kādam justies slikti tikai dēļ tā ka es jūtos slikti? Kādēļ man likt kādam justies vēl sliktāk, pasakot ka es jūtos slikti? Kādēļ es nevaru pārkāpt pati sev,un vienkārši būt egoiste? Kādēļ es nevaru pateikt tiem visiem cilvēkiem kuri mani tikai izmanto, ka man tas nepatīk? Ka es zinu ka viņi mani izmanto, Kā'dēl es nevaru viņiem pateikt ka viņu problēmas ir stulbas, un ir trakākas lietas par ko domāt, ja tik ļoti gribas problēmas? Kādēļ es saprotu. Un es tomēr nekad negribētu sevi mainīt. Es negribētu nekad pazaudēt manu ticību katram cilvēkam. Arī tad kad man ir grūti, un esmu vīlusies cilvēkos, es piedodu, un eju tālāk, un pati lepojos ar sevi. Bet brīdī, kad man sāp,un es kārtējo reizi savas jūtas pabīdu malā. Es reizēm gribētu lai es to nedarītu. gribētu iekliegt kādam sejā,man sāp. emocijas ir vis skaistākais kas civlēkam ir dots, bet dēļ tām mēs nevaram paši savas prblēmas atrisināt jo viņas jūtam. Un nevieni vārdi nepalīdzēs,ja tie teikti bez emocijām. Bet tas ir sautīgas, egoistiskas, reizēm. un tā ir mana dilemma, es pakļaujos savām emocijām, betpabīdu tās malā, kad tajās iesaistas kāds cits. Current Mood: pissed off Current Music: Ludwig van Beethoven - Symphony No.9 (Comment on this)