Bailes, nāve un miers.
Vienīgais fakts, kurš atbildsti visiem cilvēkiem, ir tas, ka viņi mirst.
Visi mirst.
Kādēļ cilvēkam ir tik ļoti bal no nāves, jā es zinu, neziņa, patiesais pamats visām bailēm, neziņa, pa to kas notiks, kas būs un ko viņš jutīs.
Cilvēks izvairas no nāves, aizbildinoties ar pienākumu, pret citiem cilvēkiem. Negribot redzēt sev tuvos sērojam,
Bet nāve ir tikai miegs, tikai nākamās lapaspuses pāršķiršana.
Kādēļ mēs nedaram tiešām to ko mums gribas, un es nerunāju pa lekšanu ar virvi, izpletņiem un citām trakām lietām. Kādēļ mēs neatļaujamies, darīt tos sīkumus. Neuzdrošinamies.
Es nekad neesmu gribējusi iegūt kādu konkrētu profesiju, uz ko mani apkārtējā sabiedrība patstāvīgi spiež, es apzinos, protams.
Bet ja es varētu, es rakstītu savus stāstus, vienu pēc otra, visus savus piedzīvojumus, reālos, un izdomātos, radītu visas pasaules, kuras ir manās smadzenēs, veidotu maketus, ar manis izdomātām vietām, veidotu plānus ar manis izdomātām mājām. veidotu kartes ar manis izdomātām pilsētām.
Audzētu nezēlīgi daudz augu, un neko vairāk man nevajadzētu.
Es gribētu neuztraukties par to visu, un darīt to ko mana sirds kāro līdz pašiem sīkumiem.
Tik sīkumaini to visu izveidot, cik sīkumaini es iztirzāju visu, kas mani fascinē, bethovenu, brenannu meningu, cilvēku raksturus un paradumus, Hariju poteru, Šerloku Holmsuu, Doktoru Who , Montesuma meitu, Džeinu austenu. Šīs ir tikai pāris lietas, kurās es pilnīgi pazaudēju realitāti, izpētot katru "un" un "bet".
Tās talants, ar savu darbu, radīt citu pasauli, katram tēlam, neskatoties uz to kā tas ir radīts, caurm mūziku via stāstu, katrs ir radīts ar pagātni, raksturu izskatu, kā īsti cilvēki, kur nenotiek kaut kas tikai dēļ tā lai notiktu, bet tas notiek cilvēka raksturu dēļ, ar loģiku,
Vai kā Bēthovenā klausoties, visas emocijas pazūd, un to vietā nāk daudz spēcīgākas, un varenākas, kas pārņem manu dvēseli, radot manus stāstus caur šīm emocijām.
tas ir tik Fantastiski, ka cilvēks ir spējīgs kaut ko tādu radīt, un spēj kaut ko tādu uztvert.
Ka cilvēks ir spējīgs uzņemt ne tikai sevis radītas emocijas, bet arī citu radītās, saprotot ar savām krāsām, un piejaucot savējās klat, bet spējot just, kaut ko kas nenāk no viņa.
Cilvēks ir tik fantastiska būtne. Vis cauri. Fantastiska.
Katrs cilvēks ir kā pasaules brīnums, katrs ir pats savs visums, katrs ir sava visuma centrs.
Es pat nespēju ar vārdiem izteikt, cik plaš var būt viens vienigs cilvēks, neskatoties uz to, kas viņš ir.
Spēja pieņemt lēmumus, mīlēt, ienīst, atcerēties, aizmirst, slēpt, sajust.
Cilvēks ir staigājoš brīnums.