Nedēļas nogale.ir pardzivota. Māsa ir atpakaļ no Latvijas, un mums bija saruna. Kaut kā, kad skaļi pateicu lietas kas man sevī kaitina, man palika vieglāk, kad viņa man pateica kas es esmu. Mēs runājamies pa visādām lietām, par to ka Vecmama viņu pa dvēseles radinieci uzskata. Kas ir jā jauki, un es viņai atdzinos, ka es jūtos tik ļoti izmesta no ģimenes. Es viņus visus ja mīlu, bet nevienam es neesmu līdzīga. Nevienam es neesmu dvēseles radiniece. Varbūt tādēļ, ka es pirmos 5 dzīves gadus pavadīju slimnīcās.
Man patīk ka pasaule pa mani domā vienu, kamēr es esmu pavisam cits. Īpašības kuras es esmu pārņēmusi no savas ģimenes ir pretrunīgas. Man ir temperaments no čigāniem, kuri attāla līnijā iepinas mūsu ģimenē, vectēva loģiskā domāšana un intelekts, diemžēl profesionālā melošana, piedzīvojumu kāre, dubultā dzīve vairākos līmeņos līdz ar to. No mammas, man ir manipulācijas spējas, sieviete tanks, bet arī dramatizesana un nepārtrauktā vēlme, lai kāds mani žēlo, un lai kāds redz man cauri.
Bet Vecteeva un vecmammai daļa man neļauj pakļauties pilnīgi mammai, vecmamma ir spitiga, un neliecas ne pie kādiem likteņa vējiem, viņa ir lepna.
Tādēļ man liekas es sevi tik ļoti reizem nesaprotu, un vis vairāk no tieši šīs detaļas mani cieš vīrieši. Nu ne īsti, parasti tas kurš ir kritis pa upuri manām simpātijām. Jo es negribu paļauties jūtām, jo mana būtība nepieļauj vājumu, lai gan mīlestība, ir ļoti spēcīgas jūtas, tas bieži vien ir tik spēcīgas, ka tas es nevaru savaldīt. Tas man nepatīk, bet tajā pašā laikā, es ar savu egocentrisko dabu, gribu lai mani mīļo, pažēlo.
Es esmu ļoti augstpratiga un egistiska, kad tas nonāk pie manam jūtām. Citādi, esmu viens no mīlamākajiem cilvēkiem, pašaizliedzīga, un jebkuram atdodu savu pēdējo.
Bet neviens mani nepazīst.
Meloju.
Daudzi uzskata mani pa klaunu, citi par ļaunu.
Bet es neesmu neviens ne otrs.
Ir arī pamulke un dīvaine.
Bet ja kāds redz zem manas maskas . - Es esmu klusa, es izstudēju cilvēkus sev apkārt, pamanu plusus un mīnusus, dziļa sapratne par mīnusiem, bet ja man jautās es tos neteikšu nevienai Dzīvai dvēselei, es jūtos atbildīga pa cilvēkiem sev apkārt, es gribu mainīt pasauli, pierādīt ka mīlestība ir viss kas mums ir, un kas ir vajadzīgs, ka šķirošanas nav jēgas, ka neskatoties uz meliem un sāpēm, mēs visi esam vienlīdzīgi cilvēki, mēs visi kludamies, un mēs visi ceram, ka kāds mums uzdrošināsies piedot. Īstas emocijas un jūtas es pagūtu pie sevis, ja kāds man melo, es to zinu, jūtu. Bet es neparmetu.
Vienu laiku es atļāvos kādam cilvēkam teikt ko es domāju par citiem.
Bet es kļūdījos domājot, ka viņš saprot kā es uztveru pasauli.
Es ignorēju savas emocijas pietiekami bieži, savas vājības, lai cilvēku spētu mīlēt, un būt draugs.
Tādēļ tik daudziem.es esmu draugs, bet viņi nezin, ka viņi mani nepazīst. Es saprotu cilvēku būtību, tādēļ spēju uzlikt masku, kura labāk piestāvēs viņam.
Un es viņiem neparmetu, ka viņi mani nepazīst.ta ir mana izvēle. Bet kaut kur dziļi sevī, es vnm esmu gribējusi tikai vienu, kurš saprot, kurš pieņemtu visas manas daļas, un mācētu tas atšķirt.
Bet man nostājas pretī pārāk līdzīgs cilvēks. Kurš ir paslēpts kārtu kārtās. Un pēkšņi es.nezinu kā man jārīkojas, vai kas man jāsaka. Visas manas maskas pamēģina savu laimi, un mana iekšējā būtība mēģina caur acu caurumiem tajās izlekt ārā .
Nepalīdz.
Un mans apjukums .
Ah .
Es esmu nežēlīgi dusmīga uz sevi.
Bet esmu spitiga un lepna.
Un mani tracina situacijas kuras es nesaprotu, nekotroleju un neparzinu.