Garastāvoklis:	amused
Mūzika:	falco - egoist

piejūras lācītis.
Es jau tagad zinu, ka pazaudēšu daudzus draugus. Esot es pati. Vai tas nāv skaisti? :D
Pirmais mīnus, kas seko tam ka or parādījusies tāda lieta ka pašapziņa tavā kopsavilkumā, ir tas, ka 99% tev apkārt esošo cilvēku, tādas vēl ar vien un tik un tā nav, kas tevi padara par iedomīgu.
Redziet cilvēkiem nepatīk : tumsa, gudrāki cilvēki, savādāk domājoši cilvēki, atšķirīgi cilvēki, spontānais negaidītas lietas, nepazīstami sabiedrības slāņi, cilvēki kuri savādāk ģērbjas, nu varētu gadiem turpināt.
Bet kādēļ? Atbilde ir pavisam vienkārša, es to sapratu, jau tad kad gāju pirmajā klasē, cilvēkiem ir bailes no nezināmā un nesaprotamā.
Tam arī ir iemesls, jo cilvēkiem ieraugot kaut ko savādāku, nekā pierasto, ir jāmaina savi uzskati vai nedod dievs jāpaplašina zināšanas. Ko neviens negrib darīt, jo neviens negrib nest atbildību, un vēl mazāk grib redzēt savu dvēseles spogulu. Diemžēl lielāka daļa cilvēku, ir ka kurmji. No ikstites.
Visi tagad maļ, ka visi ir atšķirīgi, neviens nāv vienāds, bet viņi tik un tā nepieņem citus cilvēkus.
Visi tagad ir sākuši lasīt ka neprātīgi, bet neviens neatvers grāmatu ar īstu domu apakšā. Tagad ir modē kaut ko mīlēt, un tad kad tas paliek pārāk sabiedrības mīlēts, tad visi to neieredz.
Tad parādās cilvēki kuri sāk aprunat kaut kādas lietas miletajus, un vis biežāk dzirdētais ataisnojums ni viņiem ir :" man vienkārši besī, ka ta vajag pārspīlēt "
Patiesībā, vis drīzāk šiem cilvēkiem kaitina tas ka viņi nespēj tā priecāties vai sajūsmināties par kaut ko. Ja būtu kā viņi saka, šie cilvēki neliktos ne zinis, un pie sevis pasmietos.
Tā ir agresivitāte komunikācijā, kas liecina, ka šeik cilvēkiem nāv stabils iekšējais es.
Man ļoti daudzas lietas nepatīk, un es pa viņām smejos. Bet savādāk.
Šodien, es pateicu vienai draudzenei, ka jūtos ļoti labi, un esmu atradusi sevi, viņa sāka pa mani smieties. Tas man līka secināt, ka es pazaudēšu daudz draugus. Man liekas, ka viņa smējās, dēļ tā, ka viņa pati šobrīd ir ceļā uz sevis atrašanu, un viņa ļoti cenšās, bet pagaidām viņai tas vēl nāv izdevies. Bet es viņai neko neteicu. Protams. :D
Parasti, kad es neko nesaku. Tas visas drīzāk nozīmē, ka es domāju savādāk. Un es nestrīdos vairs pretī, es nosminu pie sevis, jo es zinu, ka dzīve viņiem parādīs savādāk.
Ha es smejos pa pasauli. Un esmu laimīga.
Arī ja būšu citiem kļuvusi iedomīga.