Šeit es aprunāju sabiedrību.
cilvēki ir tik īgni. Viņi sūdzas pa smakām autobusos.
Mēs visi esam cilvēki, katram ir sava īpašā smaka. Ir cilvēki kuri nevar palīdzēt. Un ir cilvēki kuri nav fizisku iemeslu dēļ spējōgi nomaģāties, tādēļ tas ir sabiedriskais transports.
Man arī ne visas smakas patīk, bet tādēļ es nesūdzos pasaulei par to. Tas ir tk nejauki.

Cilvēki ir tik agresīvi, "ja tev nepatīk, tad vari aizvērties " "ta ir mana dzīve, kā gribu tā daru " "mes visi atšķirīgi, tādēļ atšujies" Patiesībā, ar šiem tekstiem, tu parādi nevis to ka esi savādāks, vai to ka esi gudrāks, bet gan to, ka esi pretējā frontē. Un abās frontēs karo, Kāda atšķirība, kurā kara pusē tu esi, jo visi ideāli, ar paaudzēm tā pat tiek piesārņoti, un mainīti. Cilvēku gadījumā, ar atīstību, izvēlies būt šveica, ja tiešām esi prātīgs.

Patstāvīgais nosodījums un nepatika, ir mokoši. Katrs ci;vēks ir ar saviem plusiem un mīnusiem, jā mēs esam staigājošas baterijas, bet ja atklāti, es naktī domāju par to, ka esmu tik ļoti līdzīga vectēvam, viņa neizlēmībā, mammai viņas depresīvajās emocijās, kad jūtos nestabila, Bet patiesībā, tu piedzīmsti kā balta lapa, un tā ir tava izvēle, kādus ieradumus tu pārņem. Nav tādas lietas kā atkarības, tas vis ir mūsu prāta radīts. Vis dziļākajā butībā, tu vari vienkārši darīt savādāk. Tā kā vēlies tu, neskatoties uz neko.
Lielākā sabiedrības problēma ir bailes no līdzcilvēku tiesājuma.