Turpinam. atmiņa
Meitene, saģērbusies vairākās kārtās, lai pasargātu savu trauslo augumu no asā vēja, lēnām noiet pa metrō kāpnēm. Viņai nav nekur jāsteidzas. Ausīs ir ielikti vāri vadiņi, as atskaņo viņas mīļāko mūziku. Tā ir pārņēmusi visas viņas domas, un emocijas, nekas cits neeksistē. Viņa neredz cilvēku sejas, bet skatās tām garām. Cilvēki apkār tā pat ir tikai karavāna izbalējušu, pelēku seju.
Viņa iekārtojas metro vagona pēdējā sēdeklī, aizvērtām acīm, skaitot, cik reizes apstājas viņas šī brīža apkārtējā telpa, un klusi atzīmē savā prātā skaitu, lai nepalaistu garām savu pieturu.
Pēkšņi.
Viņas maņas kļūst assas. Pazīstama smarža ielaužas viņas krūtīs. Viņa redz kā paskrien kadri, kā filmās, viņai gar acīm. Vasara, zāle, saule. Debesis kuras bija spilgti zilas un smarža. Viņa jūt ka sirds dauzas kā nežēlīgs zvērs, kas grib izlausties no viņas krūskurvja. Ķermeni pārņem siltums, tik negaidīts, ka viņa jūt matiņus paceļamies uz sava mugurkaula. Viņa atver acis.
Vagons vēl ar vien ir pārpildīts ar nogurušām, nolietotām sejām. Nekas nav mainījies. Viā ar vien sēž metro, un nav vasaras karsētā pļavā.
Viņas pietura.
Meitene, saģērbusies vairākās kārtās, lai pasargātu savu trauslo augumu no asā vēja, ar siltu smaidu iziet no stacijas. Viņas sirdī, ar vien ir vasaras smarža.