Garastāvoklis:	happy
Mūzika:	r.e.m. - Shiny happy people

Elisabeth.
O, man ir, par ko dusmoties uz sevi.
Nolamāt, sevi.
Bet nezinu, pēkšņi pat te vairs negribas atklāties.
Jo es zinu ka kāds so lasa, īstenībā 4 cilvēki noteikti. Hmmm.
Laikam mana izmisīgā vēlme saņemt uzmanību, vai drīzāk vēl dziļākā vēlme, gribēt būt saprastai/ nezinu kādēļ vārdu "gribēt" nodomāju Gulbenes akcentā
Bet es sev literāri ieduru ar iesmu sev kaut kur, un piespiežu sevi rakstīt tik un tā.
Pirmā lieta, es nespēju būt vienaldzīga pret skatu, kuru es rādīju rakstot savu grāmatu. Kad Elisabete klausās 5 Beethovena simfoniju, un spēlē līdz vijoli, pilnīgi iegrimusi skaņdarbā, izspēlējot spēcīgas emocijas, ar tādu kaisli, ka viņa nepamana asiņojošos pirkstus. Viņa sadragā vijoli, līdz ar dramatisko skaņdarbu. Mani tiešām valdzina šī epizode. Tas ir apmēram tas pats, kā es jūtos, kad klausos to simfoniju, tikai es nespēlēju vijoli, bet čellu,
Tas izklausās noteikti ļoti saistoši, bet es neesmu kādus 8 gadus čellu spēlējusi.
Otrā lieta, hm. Tikai emocijas, bez faktiem : kopš ku te a brīža man dauzās.sirds.un es uzvedos kā 14 gadiga iemīlējusies meitenīte. Kad man bij 14 es nebiju iemīlējusies, un noteikti neuzvedos ka meitene, manas emocijas nolēma atgūt nokavēto ? Es jau teicu, izgriezties mani to daļu, ar emocijām. Un kopš kura laikā es viņam ļauju kkads vaļu ? Es, man vajadzēja būt vēsai, sarkastiskai, bet es aizgāju pilnīgi - fluffy. Es parasti izturos pret tiem kuri man patīk, bet es viņiem nē, ka pret pēdējiem mēsliem. Ko es esmu nē, es nē, ir izdarījis ar veco mani? Ah ka es neciešu jaunus ūdeņus pie kuriem jāpielāgojas . Un stulbākais ir tas, ka es pat par to uz sevi nedusmojos.
Un tāds . Aghrrrrr .
N nogaliniet mani./ es to saku rakstīt pārāk bieži.....
Un manas garastāvokļa maiņas ir graujosas...... / Laikam tomēr personību dalīšanas ko.