And again.
Another night,I can't sleep, but I have to. Another letter from a fan, that I should continue my story, but I don't. Another Idea that would never come to life, but it should. Another day, I come to conclusion that I am nothing, another day I remind myself that nothingness takes the biggest space in the universe.


Pēdējās dienās es noskatos uz sevi no malas. Neapmierināta, par to kas es esmu, drīizāk par to kas es neesmu. Es apzinos sevi. Es zinu sevi, bet es neesmu laimīga. Es zinu ko vēlos, bet es neuzdrošinos tiekties pēc saviem sapņiem.
Es gribētu, kaut vis būtu nedaudz vienkāršāk, bet tas nav iespējas, ja tas būtu, vai man to vajadzētu ?


Es nejūtos pietiekami laba. Ja es tektu to kādam, mani noteikti lamātu - tu esi viss labākā, tu esi ģēnijs.
Bet ko dod vārdi no citu mutes, ja tu pats neesi spējīgs tos pateikt par sevi?

Es varētu rakstīt par to cik negosīga ir pasaule, cik ļauna tā ir, pret naivu dvēseli, bet no otras puses, tai patiesībā ir vienalga, mēs cilvēki tikai brutāli tiecamies pēc pasaules uzmanības, mēs gribam bbūt saprasti, mēs gribam būt uzklausīti, pamanīti. Bet ko tas dod?

Es ar vien gribu paveikt dzīvē to, ko es pati vēlos. Bet es sabruku masīvo sabiedrības rāmju prieksā, un atkal ceļos lai cīnītos pret tiem. Kādēļ? Man ir jāpierāda sevi, lai citi spētu pieņemt manus rāmjus, bet vai tas nav ļauni? Kādēļ es spēju sparast citu izēles un vēlmes, bet pasaule skatās uz mani ar nicinājumu.

Kādēļ sabiedrība tiesā pēc izglītības, vecuma?

Ko dod tas, ka esi izstudējis zinātniskās teorijas, pats uz savu galvu, ja tev nav diploma, kas apliecina, ka esi ko macījies. Ko dod fakts, ka tava ģimene tevi uzskata par ģēniju, ja tava priekšniecība neklausās nevienā tavā vārdā jo tu neesi pieredzējis.


Ko dod labs izskats, perekts augums, ja tev ir sarežģits raksturs?


Ko dod sarežģits raksturs, ja neviens nevēlas klausīties.


Ko dod tevis paša augstais pašnovērtējums, ja cilvēks, uz kuru patiešām vēlies atstāt iespaidu,ir tik pat vienaldzīgs kā pasaule?

Ko dod vis labais, ja pārējiem ir vienalga?

Bezcerība.

Bet tomēr, es kā ietiepīga būtne ceļos un cīnos.


Bet ko Dod cerība, ja tā nemaina neko.


Kāda jēga mainīt sevi, lai citi tevi pieņemtu, bet vairs nepieņmt pašam sevi.


Es gribu tikai to kas man ir, es negribu pasauli sev apkārt, bet es alkstu tās uzmanības.

Kas ir cilvēks, ja ne patstāvīga diskusija.

Bet apzinoties savus plusus un mīnusus, via es spēšu jeb kad sevi novērtēt.



Šobrīd, es sāvu uz vietas. Es skatos spogulī uz savu dvēseli. Es zinu, ka esmu labāka, bet kādēļ es tomēr tā nedomāju?