Garastāvoklis:	pissed off
Mūzika:	Ludwig van Beethoven - Symphony No.9

Katru piektdienu, es dodos uz skolu,ar ūbāni. Metro. Cilvēku pūlis izlaužas ārā no vagoniem, un neatskatīdamies dodas uz eskalatoriem, visi skrien, nopietnām sejām, starpviņiem pavīd jaunieš, meitenes parasti trūcīgi ģērbtas, un puiši katrs ir pasaules naba,tik daudz nabas vienā stacijā. mūžam tā pati vecā sieviņa ar vecuma vai kādas slimības sagraustu seju, man piedāvāiet uz baznīcu vai sektu kurā viņa ir, es vienmēr domāju ka tā ir baznīca, bet pēc pēdējās reizes man liekas, ka sekta. Es savā savdabīgā veidā ticu Dievam, bet savā savdabīgā, bet laicik slikti dēļ tā arī es jūtos, es vienmēr šai večiņai atsaku, jo man nav laika, un tiešām arī nav, un katru piektdienu, viņa nāk nojauna,un piedāva nojauna, viņapat neatceras, ka nu jau gandrīz vai gadu katru piektdienu mēs sarunājamies. Un tad es ar vainas apziņu dodos, tālāk, un mani pārņem sajūta, ka es esmu dzīvnieku barā. Brutālā dzīvnieku barā, ka viņi tikai vairojas un eksistē. un skatsar pusplikajām 17 gadīgajām meitenēm manu iespaidu vēlpasliktina, un ar šoka sajūtu, un vilšanos es dodos tālāk, kur vienmēr taspats ubags ar to pašu suni, ubago, viņš mani gan atceras, jo vienmēr iedodu viņam ābolu.
man šī sajūta liekas nožēlojama, ka cilvēki degredējas, tagad visi kuri šo jebkad lasīs (un es domāju ka nekad neviens to nelasīs) tie kuri šādu dzīvu uzskata par parastu noliks šo rakstu. Tie kuri domā ka ir gudrāki, teiks ka saprot,bet neko nesapratīs. Un tie kas saprot, tie neteiks neko.
Bet man patīk te rakstīt,jo vis ir sakrājies un neviens te neko nelasa, man nevienam nav jātsakitās. Es nejūtos kā pasaules naba, diemžēl. Un jā nejūtos.
Un te nu ir mana lielākā velme, es gribētu būt stulba,nesaprast to kas notiek apkārt, nesaprast citus, citu problemas, nejust līdzi, es gribētu būt viena no tajām 17 gadīgajām picērijas meitenēm, kuras domā tikai par balīti un seksu. Tālāk par gultu nav jadomā, vai viena no tajiem, kuri skrien cauri ūbā;na stacija, no darba uz otru darbu, un neredz ne gala ne malas, tikai nauda lai izdzīvotu. Bet to es arī nevaru. Pie velna es to nevaru.
es nejūtos kā varonis,ik reiz, kad pārkāpju sev,mana dzīves stratēģija? Es mīlu visus cilēkus kas ienāk manādzīvē... pie kā tas noved? Pie tā ka es nevaru viņiem pateikt, ka man sap, ka mai aizskar, šīs savas sajūtas, es paturu pie sevis,un ignorēju tās, nepievēršu viņām uzmanību, kādēļ man gan likt kādam justies slikti tikai dēļ tā ka es jūtos slikti? Kādēļ man likt kādam justies vēl sliktāk, pasakot ka es jūtos slikti? Kādēļ es nevaru pārkāpt pati sev,un vienkārši būt egoiste?
Kādēļ es nevaru pateikt tiem visiem cilvēkiem kuri mani tikai izmanto, ka man tas nepatīk? Ka es zinu ka viņi mani izmanto, Kā'dēl es nevaru viņiem pateikt ka viņu problēmas ir stulbas, un ir trakākas lietas par ko domāt, ja tik ļoti gribas problēmas? Kādēļ es saprotu.
Un es tomēr nekad negribētu sevi mainīt. Es negribētu nekad pazaudēt manu ticību katram cilvēkam. Arī tad kad man ir grūti, un esmu vīlusies cilvēkos, es piedodu, un eju tālāk, un pati lepojos ar sevi.
Bet brīdī, kad man sāp,un es kārtējo reizi savas jūtas pabīdu malā. Es reizēm gribētu lai es to nedarītu. gribētu iekliegt kādam sejā,man sāp.
emocijas ir vis skaistākais kas civlēkam ir dots, bet dēļ tām mēs nevaram paši savas prblēmas atrisināt jo viņas jūtam. Un nevieni vārdi nepalīdzēs,ja tie teikti bez emocijām. Bet tas ir sautīgas, egoistiskas, reizēm.
un tā ir mana dilemma, es pakļaujos savām emocijām, betpabīdu tās malā, kad tajās iesaistas kāds cits.