skaties ar actiņām, ar actiņām jeb vizuāļa kinestētiķa nedienas
O, pusmiljonajā jaunā formāta dienā es sapratu: es absolūti neesmu audiālķis, man VAJAG REDZĒT (ideālā gadījumā- arī pieskarties, sveiks lai dzīvo, dzīvais cilvēk, drukātā grāmata, siltais audum vai ozolkoka rakstāmgald starp mums)-
kaut kāda attālināti stāstīta informācija (pavisam kretinējoši - bez kameras, monotonā vai nekādā balsī, vēlams, "attālināta maketēšana domās un šaubās "- proti, cilvēks otrā ekrāna pusē man (nepārliecinoši) stāsta kaut ko vizuāli vienkārši parādāmu vai skaļi domā------ pēc šādas zūma/tīma sesijas gribas aiziet skaloties, velēties ūdenskritumā, iepriekš aizdedzinot visu kūlu Zemgalē un Latgalē vienlaikus.

No šādi nopļeterētas stundas/sesijas man paliek vien sāpošas ausis (vēl viena nianse: izņemot skriešanu, es tiešām un tīšām nekad, no laba prāta neko neklausos "austiņās", man nudien riebjas, ka skaņas skan tieši galvā , neatkarīgi no tā, vai lietoju gurmānu nīstās mazās austiņas vai gurmānu apprūvētos visādus tur senhaizerus (konkrētie bija smagi un smacējoši ) un iztramdītas smadzenes. Notmālapstākļos, kādus tos pazinām iepriekš, man patīk distance starp sevi un dzirdamo skaņas avotu, izņemot pavisam personīgus un intīmus brīžus,
man vajag attālumu, lai redzu mūziku , nevis iestumt galvu pastūzī un basus pie dibena, nē, nē. Dodiet koncertzāli*, parādiet man savus vārdus ekrānā un es tos sapratīšu ātri, parunājiet ar mani šitā te, smuki, kā mēs to vislaik bijām mācējuši, bet zūma melnajos režģīšos, nodurtajās galvās un peles kustībās ekseļa tabulās/ šērotos ekrānos- tā lietotā laikā jēgas ir pamaz.


Ausis daždien sāp pavisam konkrēti,
ausu gliemežnīcas šitos spraudņus vai uzkarināmos slāpētājus nesaprot nekādi, aiz tam mēs te, balodīši, visādi mēģinām saskaņot savus virtuālos mītiņus, kam rītiņi/kam vakari, lai es varu sarunāties normāli, taču izaicinājumi paliek.

Kā lai uzkačā specifisku uztveri: noturēt uzmanību un sadzirdēt audiālas, fiziski atsvešinātas lietas, kas nav putnu dziesmas, pilsētas trokšņi, fona mūzika vai LR ziņas?
Tur ir jābūt kaut kādam hackam, ceru, ka nesāpīgam. Vismaz ne ausīs sāpošam. Tādas, lūk, sniegpārsliņu problēmas.

Varu arī par ļaunajiem ogļhidrātiem, cukurnarkotikiem un neveselīgiem organisma outputiem uz nevēlamiem inputiem runāt, bet to citā laidienā, tagad ir rīta klusums, vien dzirdu, kā mašiņas šķaida peļķes.