nepanesamais etnogrāfijas vieglums
Bērnībā tas bija viens no centrālajiem gada notikumiem, tādi kā ziemassvētki vasarā – piparkūkas līdz ūkai, gredzentiņi, tautastērpi, kaklā karināmie ādas maciņi;
ārkārtīgi noguruši, bet ārkārtīgi dāsni vecāki, visas tās folklorskopas un audējtantes, kuras lolo un ucina. Pēc slapjas, nekrāsotas vilnas smaržojošais jūnija rīts, kurš lēni pārtapa žilbinošā sestdienā. Brīvdabas muzeja gadatirgos vienmēr bija saulains laiks, smiltīs sabristas un bezcerīgi netīras kājas, jaunas pastalas un citi mani "izaugšu liela, strādšu par tautumeitu" piepildījumi: ideālākas dienas visā vasaras pasaulē vēl tikai bija vārdadienas, bet tās jau augustā un tur drīz uz skolu.

Kaut kad audējtantes neteica "vaaaai, kā izaugusi, špicbuk", bet lika spraust cenu zīmes, melhiora gredzentiņi vairs nevilināja, jo sākās vajadzēšana pēc sidrabiņiem; tautas lietišķās mākslas studijas pajuka un dažs labs sāka amatnieka solo karjeru ar mainīgiem panākumiem. Taču tas pirmais jūnija vīkends palika, kāds bijis – bez jautājumiem. "Brīvdabas muzejs."


Audējantes tagad saka "vaiii, prieks tevi redzēt – tu gan nemainies", etnogrāfisko un pēc slapjas vilnas smaržojošo brunčaudumu un villaiņu vietā tirgo lupatdeķus, lina šalles un citas mazo un vidējo formu praktiskās lietas, visādas košas zeķes un cimdus, bet ar katru gadu kaut kas manī lūzt nost par tām "radošajām industrijām" vārdā "tautas lietišķā māksla", kurp tas iet un pēc kā tas izskatās.

Līdz noteiktam brīvās ekonomikas laikam, pirms kāds bija dzirdējis ko par pievienoto vērtību, roku darba cenu un vērti, unikalitāti, tas viss bija ne vien retu, bet arī ļoti lētu lietu pirkšanas veids – "pa taisno no amatnieka ("kā rakstās vārds "ražošanas izmaksas/nodokļi"), kurš būdams dziļi dvēselī latvietis, kaunās nosaukt darba cenu un mīļuprāt atdotu to visu par baltu velti, acis nodūris, atmetiet vien bruksniņas kripatiņas, jūs ļaunie labieši. Taču naudas un cenas un pieprasījuma un konteksta vēstis reiz sasniedza arī brašo amatnieku, tā vien šķiet, viņš slaiki nospļāvās latvānī, piesita papēdi un teica – danuināāāāāh, deviņi velli pār stenderi, tagad jūs visi duraki maksāsiet par manām ciešanām un pareizināja cenu tiem pašiem dzintara auskariņiem ar *19.291, uzlika bramanīgu smaidu, jo tie dullie japāņi, tie pirka vai stulbie zviedri, tie arī un labi gāja amatniekam. Dullie japāņzviedri visi pirka tos pašus 83 gada kalumus kā eksotiku, bet vietējās jumpravas vēl nebija pakāsušas no omas mantotos kulonus pirms tie atkal atgriezās modē un jūnija pirmajā vīkendā tur valdīja cenas. Taču tas bija laiks, kad arī flīzētāji brauca ar poršiem, tā ka viss bija zeitgeistā un lai nu met akmeni tas, kurš pats tā nedarīja.

Šķeit, tagad ir vērojami trīs virzieni un tie veido diezgan grūti izturamu īpatņu parādi.

Tie pirmie ir tie, kas joprojām auž salmu sienas celiņus, dreļļus, taisa albūmus ādas vākos un māla velniņus ar mutes ermoņikām. Staicelietes ar tamborētiem zīdaiņu rāpulīšiem, adītiem vīriešu svīteriem un tukumnieki ar virpotiem koka svečturiem, sienas šķīvji, grīdas vāzes, dekoratīvi pinumi. Strikti konservēta "tautas lietišķā māksla", piemēram, Liepājas dzintarapstrādes galvenā studija, pie kuras metriem man gadījās apmēram šāds dialogs:

- labudien, es gribētu auskarus, nu tādus, ar vienu lielu dzintara gabalu, tādu neslīpētu, krietnu dzintaru tumšrudā krāsā un sudrba āķos. smagus un īstus, tādus.
dzintra, dzintara meistare: (lasīt pa liepājnieciskam) "nu mums i šitād, palaiko." un dod man lāsīštipa kulonus ar sudraba trosīšu vijumiem, kādi bija aijai kukulei vai ārijai elksnei pirms liktenīgā lēciena pa logu, saldie astoņdesmitie, tādi kā smaržu "Šarms" kārbiņas zelta vijumi vai reportāža "Skolā & Ģimenē" – brāļi Kokari ar Avesol brauc uz Japānu.
esē: /laikojot, ļoti pieklājīgi/ aha. interesanti. mjā. varbūt jums vēl ir kādi? kaut kas ar vairāk dzintara un mazāk vijumiem?
dzintra: /gausi/ nu jums šitie paš izstās normāl!
esē: /ar grimasi "pūkains jēriņš zaļā pļavā bola acis un ir ļoti iecietīgs"/ vispār jau auskariem būtu jāizskatās labi, ne normāli. sakiet, es jums varbūt varētu pasūtīt tādus... (ķeros pi zīmēšanas, top eskīze)
dzintra /sašutusi/: te daudz materiāl izies!!!! daudz!!!
esē: nu tas nekas, sakiet, jūs varētu tādus uztaisīt? un kāda būtu cena?
dzintra, pavisam sašutusi: "NU MĒS I NO LIEPĀJS, MĒS TĀ NEDARĪS. MĒS PAŠI VISU IZDOMĀ. ŅEM ŠITOS PAŠSS!"

priekškars.


Otrs virziens ir tie amatnieki, kuri lasa žurnālus deko, ievas dekupāžs un citus modes almanahus, nekritiski nebīstās moderno materiālu (apglezno ar virsglazūras krāsām fraņču stikla krūzes) vai tikpat moderno tendenču. Tad nu rodas filcētas magones, brošas un rūķu voiloku mēteļi, ar auklām aptītās vīna pudeles "sausajiem ziediem", linu šalles vai "draiska paskata virtves piederumi." Vēlējos pastellēt karoti, koka karoti vulgaris, bet amatniekam šķita, ka ir īstais brīdis man pastāstīt savas vīzijas par senlatviešu seksuālo dzīvi aiz kam, viņš tagad tām karotēm tos galus tādus apaļākus, nu hehehehehihihihiheee, tu meiten, saprot, ja, saimniecītēm jau visādas vajadzības un ka tik miersmājās. Vienojāmies, ka galvenais ir zināt savējās un aizslīdēju tālāk, secinot, ka reizumis tautas daiļamats pārsteidz plātnē. Šajā kategorijā ir vislielākie brīnumi ar kvalitāti un pārsteigumi ar cenu ("maksā ragā!").


Trešais, tie gan ir mazākumā. Tie ir tie, kuri tiešām prot amatu, zina savu lietu un dara to godprātīgi un spēj pamatot arī darba cenu. Kuru darbi ir oriģināli, jēdzīgi un glīti, bez pārspīlētām ambīcijām par "dizainu", pārdomāti un daiļi. Uz tiem tad arī varētu turēties etnogrāfija 21. gs – tur ir daži kalēji kā vikingi ar visādām rotiņām un važiņām, veco villaiņu atdarinātājas un citi, tādus gan atrast burzmā nav viegli, bet ir, ir.


Vēl ar katru gadu jo izteiktāk šis te pats jūnija vājgals pulcē "tautas garamantu" sargus: īpaši autentiski šķībi dziedošus folkloristus, bērnu danču klubiņus, dievturus, zāļusievas, spēkavotu zinātājus un citus pokaiņus, kuri izstaro spiedzīgu pārliecību par "mūsu, latviešu" vietu kosmosā", kuri joprojām izpilda tās pašas 15 tautasdziesmas un joprojām šķībi - nu, tipa, Ķenču zinaīdas un tas viss žanrs, tūdaliņtāgadiņaikābijtālāk.
Vienīgi, ar katru gadu tas paliek aizvien nekonvertējamāk, "iekšķīgāk" un ezotērāk, aizvien atrautāk no vēsturiski/arheoloģiskā skaidrojuma vai laika ritējuma: tāda piņķerēšanās ap savu nabu, nekur nevedoša, gluži kā senioru kolektīva ekskursija uz Naujeni, fotografēties ar desmit latu naudas zīmi tajos pat Daugavas lokos, vaimanuvaimanu, kamēr vēl ir.

Un tieši tas mani vakar sirsnīgi sabēdināja.
Ka "tas viss" baigi nekur neved, vien nospiež zem trejādi interpretētām zīmēm un "mīlestības spēka kuloniņiem", kapara āderu sprādzītēm un paliek aizvien murgaināki sajauktāki: rūnu raksti namejos un lielvārdes jostas grāmatzīmītes. Nopirku divus pārus auskaru no pazīstama meistara, četras piparkūkas, izdzēru ēnā tumšo užavas alu un aizbraucu meklēt ezeru. Ezeru, kur peldēties un nevienu neredzēt.