"Uzplaucē Maiju sevī!"
Tā kā esmu ļoti dāsna, skopus vīriešus pieskaitu pie bezdzimuma kategorijas. Nespēju iztēloties, ka vīrietis skaitītu un uzskaitītu, cik daudz tērēju, lai viņš ekonomētu uz manām vajadzībām. te

Cepeša drupačas saslaukot – svarīgi katram zināt savu personīgo veiktspēju, kā, kur un kad tā tiek pielietota un kas par to iegūts.

Es neuzskatu, man kaut kas ekskluzīvi pienāktos prasījuma kārtā no kāda cita par to vien, ka es esmu/jo es esmu tā vērta/esmu dāsna ; svarīgāk šķiet kopīga izpratne par mūsu attīstāmo teritoriju – kas ir tas, ko mēs kopā iesākam, kur virzāmies, kāpēc.

Un vai to visu darot varam vienlīdz gardi ēst austeres un keptus cartupeļus;
vai varam kopīgi pazviegt par vārda gulta vai ķirbis nepareizu izrunu;
pastrīdēties par diskursa diskursu;
negulēt mūžību, jo vislaik jānodarbojas ar seksu vai jādzenās starpdisciplināros sportiskos/novadpētniecības piedzīvojumos.
Vai jāraud plecā, skatoties izrādi "Latviešu mīlestība" vai kādu no visām tām labajām filmām.


Un man kā pieaugušai un skolotai un citādi, dzīvei aprīkotai personai, ir individuāls pienākums rūpēties par sevi un saviem tuvākajiem, par materiālo razkladu, ledusskapja saturu, grāmatplauktu un rēķiniem saskaņā ar patērēto elektroenerģiju, un šī pienākuma rezultāts – pieņemsim, ka nopelnītā nauda – mani nepadara nedz par labāku, ja nopelnu vairāk vai sliktāku, ja mazāk, personu. Un uz jebkuru hipotētisko vai reālo "Viņu" attiecas tieši šie paši principi: īstenjot savas spējas/prasmes/talantus parūpēties par sevi, unless ir apstākļi, par kuriem puses ir vienojušās, tos pieņēmušas un atzīst pat labiem esam. Mēs katrs mēdzam te krist, te celties un iekams vien izdodas sagrupēties nākamajam gājienam – viss uz labu.

Savukārt piļīt kādu par to, ka viņš nevar pārlekt sergeja bubkas vārdā nosaukto latiņu, kuru es tur esmu viņam uzlikusi, ir nevis otra cilvēka neizdarība, bet jautājumi katram pie sevis par savu prasību un vēlmju adekvātumu un pamatotību, kritiski neizvērtējot savu ieguldījumu otra cilvēka labsajūtā, izaugsmē, utt. utt. Par to arī bija mans jautājums dzēstajai lietotājai: "un ko dari Tu, lai saņemtu dāvanas?"


Vienīgā reize manā līksmajā, bezrūpības un izklaidēm pārbagātajā kažokādu dīvas dzīvē , kurā saruna ar nepazīstamu vīrieti iesākās, viņam demonstrējot savu statusu ar tekstu: "Un starp citu. /pauze/ Es strādāju reklāmā un šis ir mans džips" izsauca ļoti skaļus smieklus no manas puses un totālu neizpratni no frāzes izteicēja. Redz, viņš vienmēr bija/ ir liecies derdzīgs tips un nosauktais statuss nekādi nekalpoja par "sociālo lubrikantu" ((c)R.Ķīlis) situācijas attīstībai. Viņam vairs nav džipa, arī reklāmā viņš vairs nestrādā. Tas, atrunai.

Un vispār, viss, itin viss baigi pāriet, statusi plūst un mainās, paisumi un bēgumi un
paliec vien tu cilvēk viens ar sevi, visā savā godībā un jācer, ka šī satikšanās ir allaž patīkama. Katram un visiem.