Vienkārši koks. Kontrastvielas un kontranstvietas (jeb "skola maksā naudu — 2011")
Par visu vairāk man patīk itāliešu kino koši kontrasti.

Piemēram, piektdienā malkoju pilniem kausiem rumu un džinu, triecu un plītēju, līdz pārnācu itin erebuš no Adwardiem četros no rīta.
Bet deviņos ar Bombejas Safīra kronīti galvā un dzidru apņēmību balsī pamodināju rasbainieks, atņēmu savas burāšanas bikses un aizbracu laivot ar vēl dažiem domubiedriem. Rīga bija saulaina un negaidīti piesnigusi, bet Pūrē plosījās sniegapurga, kura gaidāmajai perspektīvai iezīmēja tādus skarbākus vaibstus, gluži kā no sāmiem. Toties, kad ieraudzīju upi, tā neizskatījās nemaz tik barga, lejā skrēja ņipra straume, priekšā līkumi ar dažiem kokiem. Sildīju saulē degunu un mazliet parunāju ar sevi un upi par mierturību, līdz sākotnējo izmisumu nomainīja viegls "kābūs, tābūs & būslabi".

Kad tikām upē, nekavējoši visas Rīgas domas, bažas un panika konvertējās milzīgā priekā — spīdēja saule, gar upes malu mirdzēja ledus žiletes un čurkstēja zvirbuļi: īsteni mīlīgs pikniks ar līksmu straumi, tikai laiva ik pa laikam lēni apklājas ar kuplām leduspuķēm. Izrādās, Imulai ir ļoti daiļi stāvkrasti, ik pa brīdim kāda vertikāla ieteka ar ūdenskritumu — slēpojami reljefi, pār kuriem Vidzemē iedzītu špūres, tāda kalnaina ainava, par kuru iepriekš nenojautu.

Mūsu kompānijas brašais airējiens šķita tik godīgs, šķīsts un saulains, ka domās sacerēju vedjmah diezgan lielīgu īsziņu par sauso hidrotērpu un veiksmes vesti, līdz ļoti nepārprotami pienāca sods par lepnību - mūsu liktenīgais nelietaskoks, kuram tuvojāmies ar nepareizu trajektoriju.

Visi kas gāzužies upē saka, ka laiks zem ūdens vai pirms tam paiet ļoti ātri, iztinās visa dzīves filma. Man iestājās absolūts palēninājums un bezdomu stopkadrs, kurā ir pilnīgi skaidrs, ka tūdaļ būs overis, "krītam", nosaucu un mēģinu vēl taisnot un pārsverties, bet tas ir velti, tāpēc satveru stingrāk airi, pievelku plaušu ar gaisu un te nu tā ir — mana peldsezona. Pamanījos ūdenī iekrist ar acīm vaļā — loģiskā tiekšanās uz gaismu, aši uznirstu, aha, dzīva esmu, elpoju, lauzts — sists nekas nav, zem kokiem neesmu. Airis ir, laivas biedrs ir, esam kādu gabalu jau panesti aiz laivas, kas turpina smuki karāties apsē. Pirmā jocīgā atskārsme: ūdenī nemaz nav tik auksti, otrā — nav iespējams apstāties, straume met uz priekšu, upe padziļa, ar kājām nevaru nostāties. Tomēr krastā piesvempties izdodas, bet nevaru paiet palīgā pēc laivas, jo straume mani gāž apkārt un atkal jau peldu, kas nešķiet laba ideja. Pēc brītiņa laivasbiedrs mūsu peldlīdzekli ir dabūjis rokā, izlejam ūdeni un es vēlreiziņ iekrītu ūdenī, jo galvai neklausa kājas, viss tāds ļodzīgs. Sariktējāmies un mūsu ceļš, naski atspēlējot savas un citu zobgalības turpinājās, beidzot arī noķerot to "dzīves kadru pārskatu". Tā kā laiva ir slēgta, pēc atsvaidzinošās peldes kājas nesala nemaz, pēc dažiem nākamajiem līkumiem iesila arī no virspuses noledojošās plecu vīles jakai, kuras pie straujākām kustībām mazliet, bet gaumīgi kraukšķēja.

Jāpiezīmē, ka pēc apkritiena parādījās jauna ūdens un upes sajūta, pēcšoka dziļās elpas skaidrajam ritmam traucēja vien pie aira piesalstošie cimdi un nepatīkams slapjums ausīs. Diemžēl, nevienam grupas biedram nebija līdzi ausu kociņi vai sauss dvielis, tā ka nācās vien saņemties un nemitīgi airēt, cerot, ka tālāk peldveidīgu pārsteigumu nebūs. Īpašu arī nebija — manevrus ļoti instinktīvi plānojām laicīgi, turējām drošu distanci no pārējiem olimpiešiem un kokus uzlūkojām mazliet kritiskāk. Diezgan drīz klāt bija arī oficiālais apnesiens ar iespēju vilkt laivu pa sniegu un starro izpildītais meistargājiens ar vienu airi uz diviem. Taču vecie ūdenņieki jau tieši tāpēc ir vecie ūdeņnieki TM, ka prot savu pakāsto airi savākt un diemžēl, par spīti solidaritātei, neviena cita ekipāža tomēr nepievienojās slapjo hidru parādei.

Finišs un neaprakstāma laime tiekot sausajās drēbēs, vēlme apskaut visu pasauli, apledojušo laivu, sasalušās vestes un netīro auto ieskaitot un saule vēl gana augstu. Kandavas krogā man galvā ziedēja puķes un līksme lauzās no visām porām, tējas kausi tukšojās viens pēc otra, jo atmetot dažādas šķības iedomas — nu kas, kas var būt vēl labāks par peldsezonas atklāšanu 26. martā?

Kad tiku mājās un miegā, vislaik galvā skanēja upe un skrēja straumes, kurās mēs pielāgojam laivu, tāds ļoti nomierinošs kino. Un šodien ir atgriezies mans dzīvesprieks, par kuru sūrojos slēgtā ierakstā dažas dienas iepriekš. Tā ka, lai slavēti kontrasti un nodarbes, kurās nākas sadarboties ar dabu, gan savu personīgo, gan Latvijas zaļo vai ūdeņu auksto.

Ielikšu jums arī dažas biužiņas.