Par visu vairāk man patīk itāliešu kino koši kontrasti.

( ... tālāk ... )

Bijām jau finišējuši un riktējāmies - dažs uzkoda sviestmaizes, dažs meklēja savus pazudušos pīrādziņus, daži citi malkoja tatru tēju vai kafiju, līdz mūsu rosību pārsteidza no upes nākošs un spalgs "palīgā!" Pēc skaņas šķita diezgan patiess palīgā sauciens, tomēr skanēja mazliet rotaļīgi.

Pie atkārtota brēciena metos uz upi, pārējie pievienojās ar drošināšanas virvēm. Izrādās, upes vidū stāv izmisis un histēriski raudošs puisēns, taču nekas neliecina, ka viņš vai kāds cits slīktu vai būtu kā savādāk apdraudēts.

Patiesībā, drāma izrādās daudz mežonīgāka: viņa smalkais radiovadāmais kuģītis radio-nevadāmi maļas un sitas Imulas straumē, pultij nav varas pār paliem un Abramoviča jahtas un cienījama tankera dizainu iedvesmotā smalkā manta bezcerīgi pazūd no acīm. Izrādās, ka puisēna bēda bija divkārša, jo tas bija viņa lielā brāļa kuģītis. "Viņš mani nositīs", milzu asarām ripojot teica raudošais radiopilots, "es bez atļaujas paņēmu."

Tā viens sapnis par radiovadītu kuģošanu straujūdenī bija izgaisis. Ir gan pamatota, bet nepierādīta cerība, ka cilvēki, kuri iesaistījās glābšanas darbos no augstāk esošās nometnes kuģīti noķēra un puikam imuliski paveicās, taču par to neuzzināju.

Gadījumā, ja zellim nepaveicās, viņam noteikti tika divas mācības. Viena par tehnoloģiju smalkumu un stihijas spēku, otra, ka nevajag ņemt lielā brāļa rotaļļietas bez atļaujas, to pēdējo ģimeņu jaunākās atvases iemācās agri vai vēlu.