Pagājšnedēļ vienu vakaru īpaši saspringām un izkārtojāmies, lai varētu aiziet uz Mārča Auziņa lekciju birojnīcā OpenMinded.lv promotēšanas nolūkos. Tas bija slēgtais pasākums ar ziedojumu vākšanu, mūs kā draugus uzaicināja pēdējā brīdī. Divas reizes pirms tam lasīju ielūguma tekstu, bet tik un tā biju pārpratusi, ka lekcija būs par izglītību (jo par to ir OpenMinded), bet kaut kādā tāda aplinkus ceļā. Izrādījās, ka lekcija ir Auziņa ļoti privāts stāstījums par viņa attiecībām ar ezotēriku, reliģijām, psihoanalīzi un filozofiju.
Ļoti daudz informēja par grāmatām, kuras lasījis. Nebija garlaicīgi, tikai brīžiem mazliet neērti. No vienas puses, drosmīga uzstāšanās. Domāju, ka viņa paaudzes cilvēkiem nemaz nav tipiski stāstīt nepazīstamai auditorijai par tā, kā notikusi braukšana mācīties kristīgo meditāciju pie mācītāja Rubeņa (uz ekrāna tobrīd parādot Rubeņa bildi) vai gulēšana uz psihoanalītiķa kušetītes. No otras puses, "Rīgas Laiks" mūs ir pieradinājis pie augstākām prasībām pret šāda veida atklātām runām. Tādā ziņā, ka, manuprāt, nepietiek tikai ar to, ka kāds uzskaita, ko ir lasījis un "pie kā" ir bijis; pie šāda uzstādījuma pienākas arī dalīties ar atklāsmēm vai vismaz precizēt savus meklējumus. Nekā tāda nebija. Nebija praktiski nekā par to, kas man Auziņa personā šo jauno zināšanu gaismā šķiet visinteresantākais, proti, kā viņš kā fiziķis šos savus meklējumus savieno ar atziņām, ko iegūst darbā. Bet visumā bija patīkami (tieši tas būtu īstais vārds - patīkami).

Aizvakar nomira mana tēva krustmāte. Ne no slimības, no vecuma. Pēdējo mēnesi viņa bija slimnīcā, bet arī tikai tāpēc, ka pati negribēja vairs celties. Kādas pāris dienas pirms viņas nāves man, protams, ienāca prātā doma, ka jāpiezvana, bet es, protams, nepiezvanīju. Viņa gan mēdza apmēram reizi mēnesi man zvanīt, parunāties.
Man ir vēl vairāki gados ļoti veci radinieki ar sliktu veselības stāvokli un arī tiem es nezvanu.
Iespējams, vajag sev pajautāt, kāpēc.
Viens iemesls būtu, ka nepatīk sarunas iepriekšparedzamība, formalitāte, bezpersoniskums. Apjautāties, kā iet, pateikt, ka mums iet labi, novēlēt labu veselību, izteikt cerību, ka satiksimies Lieldienās. Dziļāks iemesls būtu tāds, ka vismaz dažiem no šiem vecajiem cilvēkiem es neapzinātā līmenī pārmetu, ka viņi savas dzīves pēdējās dekādes nav izmantojuši "lietderīgāk", "saprātīgāk". Šīs dekādes, kad vairs nav pilnīgi nekādu pienākumu, kad visi tevi liek mierā, kad katru dienu ir šīs daudzās brīvās stundas. Man arī šķiet kaut kādā ziņā biedējoši un nožēlojami, ka cilvēks tik ilgi ir dzīvojis, tik daudzgadīgu pieredzi uzkrājis, turklāt apzinās taču, ka atrodas uz nāves sliekšņa (un priekšā - Mūžība, ja), un tomēr nav spējis atbrīvoties no daudziem pilnīgi stulbiem aizspriedumiem un tipa psiholoģiskajiem traucēkļiem. Piemēram, ko "citi padomās". 86 gadu vecumā, ja. Ko "padomās" sabiedrība. Citi kraķi. Vai tie jaunie, kas taču tikpat nezvana. Vai arī turpināt uzskatīt, ka ir kaut kādas lietas, "par kurām nerunā".
Nav tā, ka es pavisam nesaprotu, kā tas tā ir izveidojies. Lūk, arī atklāsme, B. nāves un Auziņa lekcijas iespaidā. Ka Apskaidrību (un brīvību taču) lielā mērā ir traucējusi, traucē un traucēs sasniegt pati šī ģimene. Mēs. Cilvēki dzīves spēka gados iejūdzas tajā ģimene-māja-bērni jūgā un no tā vairs nespēj izkļūt arī tad, kad mazbērni ir izauguši un kad it kā taču beidzot varētu. Pateikšu to vēlreiz, pacietīgais lasītāj, - cilvēkiem, kuriem ir bērni, sasniegt Apskaidrību ir ievērojami grūtāk nekā vienpatņiem. Tas nav mazsvarīgi. Tas, iespējams, ir ļoti svarīgi.
Un arī citas lietas, kas var būt svarīgas - piemēram, būt spējīgam "karot". Es vairs neesmu karotājs, pat ne ar vārdiem. Sīkākie nopietnie riski mani izsitīs no ierindas. No manis neko reāli būtisku nevar prasīt ārpus manas kalpības ģimenei - izņemot varbūt pēc daudziem gadiem, bet tad es, iespējams, neko vairs nesapratīšu. Es to tagad nerakstu, lai sūdzētos par savu stāvokli - es biju aicināta dzīvot šādu dzīvi, un man patīk izaicinājumi, un es pieņemu arī šo (ka man viss kaut kas būs grūtāk). Es to rakstu, jo tas netiek pateikts. Vienpatnības milzīgā nozīme vispār netiek saprasta un novērtēta. Ne tikai pašu vienpatņu galvās un dzīvēs, bet vēl vairāk kopienā.