Iespējams nav bēda, ja apskaidrība sasniegta līdz ģimenes dibināšanai - paliek vismaz atmiņas ;)

Apskaidrības stāvoklim būtu jāietver omnisituatīvu empātiju. It kā varētu secināt, ka tad, ja par apskaidrotu uzskatāmajam ģimenes nekad nav bijis, nav skaidrs kā būtu iespējama viņa iejušanās vecāka lomā un tās emocionāla izpratne. Tomēr nevar izslēgt iespēju, ka, pastāvot providencei, arī tās radībām dāvanas vai pūliņu rezultātā būtu iegūstama pārdabiska, īpaša "redze" jeb apskaidrības stāvoklis, kura sniegtā refleksija mistiskā jeb neizzināmā veidā sniedzas ārpus apskaidrotā personīgās dzīves pieredzes.

Par Kabalu nezinu, bet Lūkas evaņģēlijs norāda, ka ir iespējama apskaidrība arī ģimenes ietvaros: sk. stāstu par Martu un Mariju, un to, par kuru no viņām tika atzīts, ka tā "ir izvēlējusies labāko daļu". Nevis "tai tikusi", bet "tā izvēlējusies", "un tā viņai netiks atņemta".