neatgriezies.
no otras puses kara draudi pakausī elpo šobrīd ļoti lielā daļā pasaules

neatgriezties būtu ļoti galējs lēmums, nedomāju, ka esmu tam gatava. vai - ka kādreiz būšu.

šo gadu pabraukājiet. ru un us vēlēšanas, daudz kas trikī.

nu, šoziem atgriezīsimies eniveizā, biļetes kabatā. bet sajūta, ka lēni domātais (un līdz galam neizdomātais plāns b) var iestāties ātrāk.

Kāpēc neviens nepaniko? To nesaprotu.

paniko. bet man kontā ir 8 centi, pusaugu berns (kuram es saku, ka, ja sāksiessūdi, ar pirmo kuģīti nafig no Liepājas uz vāciju pēc iespējas ātrāk prom) un pensionēta māte + kaķis, un ar to visas opcijas, plāni a-b-c beidzas.

šausmīga bezspēcības sajūta.

Es panikoju!!

Es panikoju vienīgi ceru, ka arbūt pāris gadi vēl ir.
Jo nu jā - nebūtu bērna skola, manis te sen vairs nebūtu. Tur baigi jāizdomā, kur un kā. Es teiktu, ka vnk sūds ar biļetēm kabatā, meklējiet, KUR jūs varat palaist bērnu(s) uz solu un un tur arī palieciet. Pagaidām. Vēlams pietiekami starptautiski, lai nav tā, ka piepeši no nulles jāpielīdzina kaut kādu neadekvātu/nesakarīgu valstu/valodu izglītības sistēmas. Vai nokārtojiet mājmācību/tālmācību un lai skaitā skolā dajebkur, kaut Latvijā. Bet tas, ja pašiem iekšā nemties.
Teiksim tā - par rītdienu es vēl jūtos droša, par pusgadu - daļēji, par 2 gadiem - vairs galīgi nē.

esmu ar mieru ņemties ar mājmācību, ja to vajadzēs.

Es teiksim pētīju, kuras ir tās valstis, kur varētu atļauties ko nopirkt (lai nav jāīrē), kur varētu būt iespējams bērnu vai nu iegrūst kādā vietējā skolā (valoda!!) vai kaut k;adu international school. Varbūt jāpadodas un jāpārceļ tlmācībā (tgd. 2.klase).
Problēma - ES valstis, kur būtu VISvienkāršāk tā visa pārcelšanās (mazāk ierobežojumu, formalitāšu, kamēr tiešām saproti, kas un kā), lielākā daļa piebāztas jau ar migrantiem, kuri tā globāli to vien gaida, kā sākt viest visur savus šariata likumus un graizīt galvas neticīgajiem. Protams, nav jau jāpaŗceļas uzreiz uz Paržies atiecīgajiem rajoniem, bet imho tuvākā vaitālākā nākotnē tā problēma uzpeldēs ne tikai Parīzes un Briseles attiecīgajos rajonos.
Es pat godīgi paceōju Kanādas, austrālijas, Jaunzēlandes imigrācijas politiku, un jā - atplestām rokām viņi gaida vabūt noteiktu profesiju/izglītības speciālistus. Nu negaida neviensatplestām rokām liekas mutes, ko skolot savās skolās, pat ja sencīši meklē darbu, nevis pabalstus.

Pagaidām esmu ieciklējusies uz to, ka lēnu garu revidēju mājās liekās lietas, atdodu, pārdou, izmetu (nu ko saprotu, kas tuvēko 2 gadu laikā nenoderēs), mēģinu ieborēt vairāk meitai angleni. Nu nav viņa pats asākais zīmulis valodu ziņā, attiecīgi ne pārāk spoži mums iet.
Plus tā kā esmu viena, tad nu vēl baigi jāpiedomā pie valsts noteikumiem attiecībā uz bērnu atstāšanu, jo nu, ja viņai ir 7i, bet valsts politika runā par to, ka bērnus nedrīkst atstāt līdz 12-16gadiem (Austrālijas spriedumi - atkarībā no štata), tad man tur pat nekāds darbs vienkārši nevar sanākt.

Karoče baigi daudz punktu, un, protams, visam pa virsu, bet ja nu tomēr ir labi, jo Latvija man IR mīļa, esmu padzīvojusi savulaik Kiprā, patika, silts un tā, bet LAtvija, latviešu valoda, un tā.. Ehhh.. Bet gribas arī nākotni savam bŗnam, nevis mirt no krievu bumbām, zaldātiem vai dzīvojot RUS murgā.

Austrālija vispār tāpat vien nevienu pie sevis vispār īsti negrib, ir jābūt vai nu radiem, vai arī tiešām kādai izcili specifiskai profesijai, ko viņiem vajag un par ko ir gatavi maksāt attiecīgu algu, jo tā zeme nav lēta dzīvošanai. Kā arī - lai pēc gadiem dabūtu uzturēšanās atļauju (pat ne pilsonību), ir jābūt apgādātai mājvietai un kontā gana daudz AUD, kas parādītu, ka esi spējīgs sevi uzturēt. Tas no zināmas pieredzes par iemājošanu šajā zemē, ar visu to, ka aizbraukt un sākt strādāt varēja tāpēc, ka vienam no ģimenes locekļiem tur jau dzīvoja kaut kādi radi, un pēc profesijas pilots.

Atsaucīgo māmiņu forumā uzrodas viena pēc otras, kas paniko. Un viņām visām čakli pieslēdzas mana kolēģe un pacietīgi iesaka pārcelties uz NZ, jo Eiropā tuvākos gadus nekur nebūšot vienkārši :)

Es vnk esmu padevusies.

tieši šo pašu jautājumu šobrīd sev uzdodu Berlīnē

haha, 39.tajā tā nepateiktu :)

Panikot nepanikoju, bet plāni ir un scenāriji arī. Nevienkārši un sāpīgi, bet ir.


Palūko un izlūko skolas čabuļiem valstīs ar tīkamu klimatu un daudz maz salāgojamām programmām, mieriņam.

Bezspēcīgi ir tikai mirušie un sagūstītie, bet līdz tam savā valstī varam dzīvot kā vien gribam.

mani ļoti uztrauc Suvalku koridors, jo, lai kā tas neizklausītos, kara gadījumā es bēgtu atpakaļ uz Ukrainas Aizkarpatu apgabalu, tad topā vēl ir Portugāle.

man liekas, ka galvenais bēgot ir tikt prom jebkur, ja vajadzēs, un tad domāt par tālāko. bet nu cerams, ka spēsim noteikt brīdi, kad būs lietderīgi pārcelties mierīgi, ne bēgt pa lēni ciet aizverošu suvalku koridoru.

Ar mūsdienu tehnoloģijām koridors ciet būs strauji un pēkšņi, vairs nav jāgaida uz kājiniekiem, ir tehnoloģijas kas lietas nokārto minūšu laikā