atlants ([info]atlants) rakstīja,
@ 2025-05-05 12:48:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
https://www.researchgate.net/publication/344517069_DisPlacing_Thought_Franz_Kafka_and_Hannah_Arendt

Cibas lielākā loha komentārs "Patiesībā nav nekāda post-truth, ir tikai mēģinājumi dezinformēt" būtiski pārprot gan Bridžitas Erdles tekstā “Dis/Placing Thought: Franz Kafka and Hannah Arendt” pausto domu, gan arī Hannas Ārentes pozīciju attiecībā uz domāšanas un realitātes attiecībām. Šāds komentārs pieņem, ka "post-truth" ir vienīgi politisks vai informatīvs jautājums – t.i., vai kāds melo, manipulē, apzināti sagroza faktus. Taču Ārente raksta par daudz dziļāku problēmu: par to, ka pati domāšana vairs nav saistīta ar realitāti, un tas nav reducējams uz meliem vai dezinformāciju.

Erdle skaidri norāda, ka Ārente domāšanas situāciju pēc 1945. gada apraksta kā tādu, kurā “reality has become opaque for the light of thought.” Tas nenozīmē, ka cilvēki vairs nezin, kas ir patiesība, bet gan ka domāšana vairs “neiztur realitātes triecienu” (“thought does not withstand the shock of reality”). Tā nav runa par ārējiem maldināšanas mehānismiem, bet par iekšēju domas spēka sabrukumu – spējas domāt pašas sabrukumu, kad domāšana vairs nevar droši balstīties ne uz notikumiem, ne uz nodotām patiesībām. Kā Ārente raksta, šādā stāvoklī domāšana riskē “either […] becom[ing] altogether meaningless” vai arī balstīties “on old verities which have lost all concrete relevance.”

Komentārā izteiktais pieņēmums, ka pastāv skaidra patiesība un problēma ir tikai tās slēpšana, neņem vērā Ārentes uzstādījumu, ka pašas realitātes struktūra ir mainījusies tik būtiski, ka arī tās tvēruma forma – domāšana – kļūst problemātiska. Ar to Ārente nenoliedz patiesību, bet norāda uz plaisu starp domāšanu un realitāti – plaisu, kas nav aizpildāma ar “faktiem”, bet kas pieprasa jaunu izpratni par to, kur un kā domāšana var notikt.

Lai to ilustrētu, Ārente pievēršas Kafkas tekstam no 1920. gada “He” cikla. Viņa interpretē šo tekstu kā parabolu, kurā “the scene is a battleground on which the forces of the past and the future clash with each other; between them we find the man whom Kafka calls ‘he,’ who, if he wants to stand his ground at all, must give battle to both forces.” Šajā attēlā domāšana tiek izteikta kā telpiska, nevis lineāra parādība: punkts, kurā cilvēks stāv, ir plaisa laikā, nevis lineāras tagadnes punkts. Šis cilvēks, “he”, “keeps in existence” šo plaisu ar savu nepārtraukto pretošanos pagātnei un nākotnei. Šī plaisa, šis “gap in time”, ir tas, kur vispār ir iespējama domāšana.

Arī valodas analīzē Ārente akcentē, ka trešās personas vietniekvārds “he” Kafkas tekstā nav vienkāršs aizstājējs cilvēkam, bet parāda spriedzi starp universālo un singulāro. Šī spriedze nav atrisināma ar vienu vispārēju patiesību – un noteikti ne ar formulu “nav post-truth, ir tikai meli”. Ārente tieši meklē veidu, kā domāšana var būt “rooted in the present” – t.i., piesaistīta konkrētai cilvēka eksistencei laikā, nevis kāda ārēja ideāla patiesība.

Viņa kritizē arī to Rietumu filozofijas tradīciju, kas centusies domāšanu izcelt ārpus laika un telpas – “the old dream which Western metaphysics has dreamed from Parmenides to Hegel of a timeless, spaceless, suprasensuous realm as the proper region of thought.” Pretstatā tam, viņa piedāvā ģeometrisku tēlu: kad cilvēks stāv starp pagātni un nākotni, sākotnējā laika līnija kļūst par plakni, un cilvēka stāja ievelk jaunu virzienu – diagonāli, kas simbolizē domas kustību laikā. Šī kustība ir “limited from its point of origin but infinite with regard to its end” – t.i., tai ir sākums, bet nav paredzams gals, un tā ir nepārtraukti jāatjauno.

Tāpēc komentārs, kas reducē visu jautājumu uz “dezinformācijas mēģinājumiem”, nesaprot domāšanas eksistenciālo stāvokli, ko Ārente analizē. Viņa neapgalvo, ka patiesība ir zudusi, bet ka domāšana vairs nav pašsaprotami saistīta ar pasauli. Tas nav stāsts par meliem – tas ir stāsts par plaisu, par “the small non-time-space in the very heart of time”, kurā domāšana var īstenoties, bet kurš nav mantojams un ir vienmēr no jauna jāizcīna.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


(Anonīms)
2025-05-05 12:55 (saite)
Šeit mēs labi redzam kas notiek ja filozofiju atvieno no STEM un empīrikas vispār. Rodas kaut kas kas ir timkai spēle bet no kā nav nekādas jēghas zinātniski tehnisklajam progresam. Nē nu ja sunim nav ko darīt, viņš arī atrod šīs nodarbes analoģiju. Bet šeit mēs labi redzam ka teiksim finansēt to valsts līmenī nav vērtys, kā hobijs - OK, hobijs kā hobijs tāpat kā teoloģija.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]atlants
2025-05-05 13:02 (saite)
Šeit mēs redzam, šeit mēs redzam, bla bla bla.

Tu vienkārši pieņem ka vienīgi empīriski pārbaudāma, STEM balstīta zināšana ir “jēgpilna” un ka viss pārējais ir labākajā gadījumā hobijs. Taču, runājot par Ārentes tekstu un Bridžitas Erdles interpretāciju, mēs nemaz neatrodamies tajā pašā laukā, kur dabaszinātnes vai inženierija. Ārente nestrīdas ar fizikas likumiem, viņa analizē domāšanas nosacījumus pēc traumas, ko radījis totalitārisms, karš un ideoloģiska katastrofa. Viņa mēģina saprast, kā vispār iespējama domāšana laikā, kurā “reality has become opaque for the light of thought.”

Šī nav tukša spēle – tā ir mēģinājums artikulēt to, ko nozīmē būt cilvēkam, kad realitāte vairs nav caurredzama, kad pieredze vairs nesniedz automātisku orientāciju. Un šī spēja reflektēt par cilvēka vietu laikā un telpā ir priekšnoteikums jebkādai sabiedriskai un politiskai atbildībai – tostarp arī tam, kā mēs lietojam zinātni, tehnoloģijas un datus.

Turklāt arī pašas STEM nozares nav brīvas no filozofiskiem pieņēmumiem – pietiek paskatīties, cik daudz tiek diskutēts, piemēram, par mākslīgā intelekta ētiku, datu suverenitāti vai zinātnes epistemoloģiju. Filozofija nav konkurents STEM – tā ir domāšanas forma, kas palīdz ieraudzīt pamatus, uz kuriem balstās arī zinātniskā domāšana. Tā var būt neērta un neproduktīva īstermiņā, bet tas nenozīmē, ka tai nav jēgas. Tieši otrādi – tā ir domāšana par to, kas ir jēga.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


(Anonīms)
2025-05-05 13:09 (saite)
/Tu vienkārši pieņem ka vienīgi empīriski pārbaudāma, STEM balstīta zināšana ir “jēgpilna” un ka viss pārējais ir labākajā gadījumā hobijs./

Protams. Tā arī ir.

Tie ir tādi hobiji kā šahs, dzeja utt. Konstruētas vides/ sistēmas kurās ir izdomāti iekšēji noteikumi. Tikai jāņem vērā ka šīs konstruētās sistēmas pastāv tajā pašā esamībā kurā viss pārējais. Līdz ar to Ārentei nav taisnība un nav tādu ontoloģiski nodalītu lauku, dabaszināgtnes un inženierija ir par visu.

Faktiski tā ir jauna dziesma vecās skaņās, šito jau kādreiz teologi klārēja ka lūk esot garīgi saoprotamās garīgās lietas, nav vis.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]atlants
2025-05-05 13:14 (saite)
Valoda, kultūra un sabiedrība ir konstruētas sistēmas, kurās ir izdomāti iekšēji noteikumi. Ar tavu pieeju sanāk, ka neko no tā visa nav vērts pētīt, tas viss ir mazsvarīgs, un realitāti var skaidrot ar fizikāliem aprakstiem. Tūlīt tu ņemsi un tam piekritīsi, bet tas ir vienkārši stulbs, ignorants viedoklis, un vairāk man nekā par to nebūs, ko pateikt.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


(Anonīms)
2025-05-05 13:17 (saite)
Nepareizi sapratāt. Ir vērts pētīt, tikai lietojam tās pašas vispārīgās zinātnes metodes. Novērojumi, eksperimenti, secinājumi. Nedaram to pašu kļūdu ko dara teologi un visādi citi mistiķi.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Anonīms)
2025-05-05 13:19 (saite)
/Filozofija nav konkurents STEM – tā ir domāšanas forma, kas palīdz ieraudzīt pamatus, uz kuriem balstās arī zinātniskā domāšana./

Nē nav konkurents. Ir rīks tai pašai izpētei, viens no daudziem.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Anonīms)
2025-05-05 13:21 (saite)
/ko nozīmē būt cilvēkam, kad realitāte vairs nav caurredzama/

šeit atpakojums prasās.

Ko nozīmē `` nav caurredzama``?

Ir daudz labāk caurredzama nekā bija agrāk, mēs vairāk par realitāti zinām => viņa mums ir labāk caurredzama. Protams ne 100% bet labāk nekā jebkad. Tā arī tuirpinam - padaram to arvien labāk caurredzamu. Kur problēma?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]atlants
2025-05-05 13:24 (saite)
Problēma ir tāda, ka tu "caurredzamību" saproti tikai empīriskā, tehniski mērāmajā nozīmē. Bet Ārente runā par realitātes caurredzamību, kāda tā ir cilvēkam konkrētā sabiedrībā – par to, ka pēc noteiktiem vēsturiskiem satricinājumiem (piemēram, totalitārisma) domāšana vairs nespēj atrast pamatu, uz kā balstīties. Viņa nerunā par to, cik daudzas daļiņas mēs esam atklājuši, bet par to, vai cilvēkam kā domājošai būtnei vēl ir "ground under their feet" – eksistenciāls pamats, kas ļauj spriest, rīkoties, būt atbildīgam.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


(Anonīms)
2025-05-05 13:36 (saite)
/par to, ka pēc noteiktiem vēsturiskiem satricinājumiem (piemēram, totalitārisma) domāšana vairs nespēj atrast pamatu, uz kā balstīties./

OK tātad viņas hipotēze ir pēc vēsturiskiem satricinājumiem domāšanai zūd pamats.

Bet tā jau nav. Totalitātrisma dažādie veidi tika pamēģināti, mēs sapratām kas notiek ja šādi konstruē sabiedrību un kāpēc tā nav labna metode. Vairāk zināšanu, tagad mēs protam konstruēt sabiedrības labāk.

Līdz ar to pamats nezūd, bet pamata ir vairāk. Vairāk pieredzes. Kļūdas arī ir pieredzse, dati.

/bet par to, vai cilvēkam kā domājošai būtnei vēl ir "ground under their feet" – eksistenciāls pamats, kas ļauj spriest, rīkoties, būt atbildīgam.//

Kur problēma? Pamats ir zinātniski tehniskais progress, šeit nekas nav mainījies. Ir bijušas kļūdas realizēšanā, tās tagad ir zināmas.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]atlants
2025-05-05 13:41 (saite)
Šeit tu atkal mēģini aizstāt filozofisku jautājumu ar inženierisku risinājumu. Ārente nerunā par to, vai mēs "protam labāk konstruēt sabiedrību" kā sistēmu – viņa runā par to, kas notiek ar cilvēka spēju spriest, kad vecie pamati (morāles, autoritātes, tradīcijas) sabrūk, bet jauni vēl nav radušies.

Citēju viņu: “reality has become opaque for the light of thought.” Tātad nevis mazāk datu, bet mazāka spēja tos jēgpilni saistīt kopā. Domāšana, kas agrāk bija “bound to incident as the circle remains bound to its focus”, tagad klīst bez centra.

Tu saki: “ir vairāk datu.” Viņa saka: “bet nav skaidrs, kā tos saprast.” Un tieši tas ir jautājums – ne cik daudz, bet kā domāšana vispār vēl var būt orientēta, ja zaudēts pamats.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


(Anonīms)
2025-05-05 14:27 (saite)
/ viņa runā par to, kas notiek ar cilvēka spēju spriest, kad vecie pamati (morāles, autoritātes, tradīcijas) sabrūk, bet jauni vēl nav radušies./


Tieši par šo jau ir jautājums: kāds pamats postulēt šādu sabrukumu? Veco reliģisko morāli mēs noraidījām jau diezgan sen, ir labs konstruktīvs pamats - humāmnisms un filzofiskais materiālisms (nejaukt ar merkantilismu). Tas ir orientējošais pamats jeb tas centrs kā Ārente saka. Viņa domā ka ir kas mainījies? Kas?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Anonīms)
2025-05-05 13:03 (saite)
//Arī valodas analīzē Ārente akcentē, ka trešās personas vietniekvārds “he” Kafkas tekstā nav vienkāršs aizstājējs cilvēkam, bet parāda spriedzi starp universālo un singulāro. Šī spriedze nav atrisināma ar vienu vispārēju patiesību – un noteikti ne ar formulu “nav post-truth, ir tikai meli”. Ārente tieši meklē veidu, kā domāšana var būt “rooted in the present” – t.i., piesaistīta konkrētai cilvēka eksistencei laikā, nevis kāda ārēja ideāla patiesība.//

Labs piemērs šādam bezjēdzīgam babblingam/ vārdu salātiem. Kāda spriedze? Ir empīriski uzzināti dati kuri vispārinot veido teorijas, ja teorijas ir pareizas tās ļauj paredzēt realitātes nākamos stāvokļus => realitātei kontrolēt => veidot tehnoloģijas. Tā tas strādā, tas ir sen zināms.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]atlants
2025-05-05 13:08 (saite)
Tu runā par dabaszinātnēm, Ārente – par cilvēku pieredzi, vēsturi un domāšanu. Viņa neapstrīd teoriju derīgumu tehnoloģijām, bet jautā, kas notiek ar domāšanu, kad cilvēks vairs netic ne faktiem, ne sev. Tas nav “babbling,” tas ir mēģinājums saprast, kā palikt pie sajēgas pasaulē, kur “truth” nav vienkārši dati, bet arī uztvere, atbildība un orientācija. Ja tu to visu redudcē līdz “pareiza teorija = kontrole,” tad jā, Ārente tev būs nesaprotama.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


(Anonīms)
2025-05-05 13:14 (saite)
/bet jautā, kas notiek ar domāšanu, kad cilvēks vairs netic ne faktiem, ne sev. /

Tad tas nozīmē ka cilvēkam jāiet pie psihoterapeita. Defekts smadzenēs.

Turklāt uzstādījums arī šeit nav īsti pareizs, faktiem netic, faktus lieto. Zinātnē [ un zinātne ir par visu] vispār nav tādas lietas kā ticēšana, ir tikai pieņemšana zināšanai, fiksēšana un vispārināšana.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?