https://www.researchgate.net/publication/344517069_DisPlacing_Thought_Franz_Kafka_and_Hannah_Arendt

Cibas lielākā loha komentārs "Patiesībā nav nekāda post-truth, ir tikai mēģinājumi dezinformēt" būtiski pārprot gan Bridžitas Erdles tekstā “Dis/Placing Thought: Franz Kafka and Hannah Arendt” pausto domu, gan arī Hannas Ārentes pozīciju attiecībā uz domāšanas un realitātes attiecībām. Šāds komentārs pieņem, ka "post-truth" ir vienīgi politisks vai informatīvs jautājums – t.i., vai kāds melo, manipulē, apzināti sagroza faktus. Taču Ārente raksta par daudz dziļāku problēmu: par to, ka pati domāšana vairs nav saistīta ar realitāti, un tas nav reducējams uz meliem vai dezinformāciju.

Erdle skaidri norāda, ka Ārente domāšanas situāciju pēc 1945. gada apraksta kā tādu, kurā “reality has become opaque for the light of thought.” Tas nenozīmē, ka cilvēki vairs nezin, kas ir patiesība, bet gan ka domāšana vairs “neiztur realitātes triecienu” (“thought does not withstand the shock of reality”). Tā nav runa par ārējiem maldināšanas mehānismiem, bet par iekšēju domas spēka sabrukumu – spējas domāt pašas sabrukumu, kad domāšana vairs nevar droši balstīties ne uz notikumiem, ne uz nodotām patiesībām. Kā Ārente raksta, šādā stāvoklī domāšana riskē “either […] becom[ing] altogether meaningless” vai arī balstīties “on old verities which have lost all concrete relevance.”

Komentārā izteiktais pieņēmums, ka pastāv skaidra patiesība un problēma ir tikai tās slēpšana, neņem vērā Ārentes uzstādījumu, ka pašas realitātes struktūra ir mainījusies tik būtiski, ka arī tās tvēruma forma – domāšana – kļūst problemātiska. Ar to Ārente nenoliedz patiesību, bet norāda uz plaisu starp domāšanu un realitāti – plaisu, kas nav aizpildāma ar “faktiem”, bet kas pieprasa jaunu izpratni par to, kur un kā domāšana var notikt.

Lai to ilustrētu, Ārente pievēršas Kafkas tekstam no 1920. gada “He” cikla. Viņa interpretē šo tekstu kā parabolu, kurā “the scene is a battleground on which the forces of the past and the future clash with each other; between them we find the man whom Kafka calls ‘he,’ who, if he wants to stand his ground at all, must give battle to both forces.” Šajā attēlā domāšana tiek izteikta kā telpiska, nevis lineāra parādība: punkts, kurā cilvēks stāv, ir plaisa laikā, nevis lineāras tagadnes punkts. Šis cilvēks, “he”, “keeps in existence” šo plaisu ar savu nepārtraukto pretošanos pagātnei un nākotnei. Šī plaisa, šis “gap in time”, ir tas, kur vispār ir iespējama domāšana.

Arī valodas analīzē Ārente akcentē, ka trešās personas vietniekvārds “he” Kafkas tekstā nav vienkāršs aizstājējs cilvēkam, bet parāda spriedzi starp universālo un singulāro. Šī spriedze nav atrisināma ar vienu vispārēju patiesību – un noteikti ne ar formulu “nav post-truth, ir tikai meli”. Ārente tieši meklē veidu, kā domāšana var būt “rooted in the present” – t.i., piesaistīta konkrētai cilvēka eksistencei laikā, nevis kāda ārēja ideāla patiesība.

Viņa kritizē arī to Rietumu filozofijas tradīciju, kas centusies domāšanu izcelt ārpus laika un telpas – “the old dream which Western metaphysics has dreamed from Parmenides to Hegel of a timeless, spaceless, suprasensuous realm as the proper region of thought.” Pretstatā tam, viņa piedāvā ģeometrisku tēlu: kad cilvēks stāv starp pagātni un nākotni, sākotnējā laika līnija kļūst par plakni, un cilvēka stāja ievelk jaunu virzienu – diagonāli, kas simbolizē domas kustību laikā. Šī kustība ir “limited from its point of origin but infinite with regard to its end” – t.i., tai ir sākums, bet nav paredzams gals, un tā ir nepārtraukti jāatjauno.

Tāpēc komentārs, kas reducē visu jautājumu uz “dezinformācijas mēģinājumiem”, nesaprot domāšanas eksistenciālo stāvokli, ko Ārente analizē. Viņa neapgalvo, ka patiesība ir zudusi, bet ka domāšana vairs nav pašsaprotami saistīta ar pasauli. Tas nav stāsts par meliem – tas ir stāsts par plaisu, par “the small non-time-space in the very heart of time”, kurā domāšana var īstenoties, bet kurš nav mantojams un ir vienmēr no jauna jāizcīna.