Šeit mēs redzam, šeit mēs redzam, bla bla bla.

Tu vienkārši pieņem ka vienīgi empīriski pārbaudāma, STEM balstīta zināšana ir “jēgpilna” un ka viss pārējais ir labākajā gadījumā hobijs. Taču, runājot par Ārentes tekstu un Bridžitas Erdles interpretāciju, mēs nemaz neatrodamies tajā pašā laukā, kur dabaszinātnes vai inženierija. Ārente nestrīdas ar fizikas likumiem, viņa analizē domāšanas nosacījumus pēc traumas, ko radījis totalitārisms, karš un ideoloģiska katastrofa. Viņa mēģina saprast, kā vispār iespējama domāšana laikā, kurā “reality has become opaque for the light of thought.”

Šī nav tukša spēle – tā ir mēģinājums artikulēt to, ko nozīmē būt cilvēkam, kad realitāte vairs nav caurredzama, kad pieredze vairs nesniedz automātisku orientāciju. Un šī spēja reflektēt par cilvēka vietu laikā un telpā ir priekšnoteikums jebkādai sabiedriskai un politiskai atbildībai – tostarp arī tam, kā mēs lietojam zinātni, tehnoloģijas un datus.

Turklāt arī pašas STEM nozares nav brīvas no filozofiskiem pieņēmumiem – pietiek paskatīties, cik daudz tiek diskutēts, piemēram, par mākslīgā intelekta ētiku, datu suverenitāti vai zinātnes epistemoloģiju. Filozofija nav konkurents STEM – tā ir domāšanas forma, kas palīdz ieraudzīt pamatus, uz kuriem balstās arī zinātniskā domāšana. Tā var būt neērta un neproduktīva īstermiņā, bet tas nenozīmē, ka tai nav jēgas. Tieši otrādi – tā ir domāšana par to, kas ir jēga.